Saruna ar foruma LĪDERE 2023 lektoru, teologu un noētiskās kopienas ELIZEJA līdzdibinātāju Kasparu Simanoviču, kas tapusi pirms foruma, par dzīves otro pusi – ne tikai sievietēm, par garīgajām praksēm un mazliet par pašu kopienu Elizeja.
Ingrīda: Jūsu kopiena saucas Noētiskās veselības kopiena “Elizeja”. Varbūt iesākumā dažus vārdus par Elizeju.
Kaspars: Vispirms jau vārds “noētisks”. Mēs par to sākumā diezgan ilgi domājām, jo vārds “noētisks” ir saistīts ar grieķu vārdu nous, kas nozīmē: “prāts”. Respektīvi, mēs gribam runāt par garīgām tēmām no veselā saprāta perspektīvas, jo mums ar kolēģi Induli Paiču jau gadiem ilgi bija šķitis, ka tad, kad runā par garīgumu, tad mēdz runāt arī tā diezgan, nesaprātīgi vai ezotēriski, vai “no augstiem plauktiem”, ka cilvēks, kuru interesē šī tēma, saprot, ka viņš neko nesaprot, un tur ir tāda migla un neskaidrība, ka viņš varbūt labāk tur nemaz neiet iekšā. Bet mums vienmēr bija licies, ka garīgums nav nekas atrauts no reālās dzīves, no mūsu ikdienas, tai skaitā mūsu domāšanas, mūsu veselā saprāta. Runa nav par kaut kādu pēcnāves dzīvi septītajās debesīs, runa ir par mūsu šodienu, mūsu realitāti, un tāpēc mēs par šīm garīguma tēmām runājam no tādas šodienīgas, “šaipusīgas” perspektīvas.
Par kopienu mēs to nosaucām ne tik daudz tādēļ, ka mums ir fiziska kopiena, tādā klasiskā izpratnē, bet mūsu kopiena ir digitāla, tā ir interneta vidē. Elizejas aizsākums saistās ar pandēmijas laiku, sākumā ar tādiem atsevišķiem individuāliem mūsu katra centieniem uzrunāt cilvēkus, sākumā Facebook, bet pēc tam jau apvienojot šos spēkus un radot Elizeju, arī kā juridisku lielumu, kā biedrību. Mēs izmantojam šo interneta platformu, gan Facebook, gan Youtube, un tur ir šī kopiena, tur tā dzīvo, mēs redzam šos cilvēkus, kuri skatās mūsu gan tiešraides, gan ierakstus, gan atbalsta mūs dažādos veidos. Šādā nozīmē kopiena ir diezgan liela – Facebook lapai ir vairāk kā 5 000 sekotāji (5,7 tūkst. atzīmes Patīk , 8,2 tūkst. sekotāji) Arī Youtube kanāls aug, tam ir nedaudz pāri par 3000 abonentu. Lēnām un pamazām mēs augam.
Ingrīda: Viens no jautājumiem, ko es gribēju uzdot Jums kā vīrietim un savas jomas pārstāvim: kā jums liekas, kas varētu būt sieviešu pusmūžā lielākie izaicinājumi?
Kaspars: Tas ir labs jautājums, ar to piebildi: “man kā vīrietim”, jo, skaidrs, es neesmu sieviete, es nevaru izjust sievietes iekšējo pasauli, lai gan man, godīgi sakot, liekas, ka caurmērā sievietes un vīrieši savos izaicinājumos un krīzēs īpaši neatšķiras. Mēs konfrontējamies ar vieniem un tiem pašiem lielajiem jautājumiem.
Skaidrs, ka sabiedrība ir atstājusi uz mums dažādu iespaidu, dažādu ietekmi. Tas, ko dēvē par dzimumu lomām. Ja mēs augam diezgan konkrētā vidē ar konkrētiem priekšstatiem – ko nozīmē būt vīrietim, ko nozīmē būt sievietei? Kādai viņai jābūt, kādam jābūt vīrietim. Mazliet skatoties no malas un fantazējot par to, es domāju, ka viena liela daļa sieviešu varētu, piemēram, ļoti nopietni konfrontēties ar izjūtu par savu par savu, no vienas puses, profesionālo dzīvi, par tādu sevis realizāciju, jo īpaši, ja ir ģimene, ja ir bērni, tad Latvijas apstākļos sieviete daudz vairāk laika ir spiesta ieguldīt sevi, savu laiku un spēku bērniem, ģimenei, vīram un tā joprojām, kaut kur mazliet atstājot novārtā sevi, savu sirdi, savu izaugsmi, tai skaitā profesionālo, tai skaitā savu tīri cilvēcisko personības izaugsmi, un vienā brīdī bērni izaug lieli, attiecības ar vīru, ja ģimene vēl ir, arī droši vien ir tādas, kādas tās ir, un pēkšņi tu attopies, ka ir jau pusmūžs nodzīvots, tāds krietns dzīves gabals, un kas tad ir sasniegts? Kas ir tas, kas izveidojies, kas ir tas, par ko varētu būt gandarījums?
Un beigu beigās – vai es vispār sevi pazīstu? Vai es vispār zinu, ko es gribu?
Vai es vispār saprotu, kāpēc šie gadi ir aizvadīti, aizritējuši, un kas ir tas sausais atlikums? Un tas var tas var radīt tādu diezgan eksistenciālu izjūtu, un tas, protams, nav viegli. Un vēl arī, protams, tas kas ir līdzīgi sievietēm un vīriešiem. Mums katram ir tēmas, kas nāk līdzi no bērnības – kaut kādi piedzīvojumi, pārdzīvojumi, traumas, uzkrājumi un dzīves pirmā puse, un ģimenes dzīve ne vienmēr ir labvēlīga, lai mēs spētu šos pārdzīvojumus, šīs traumas, sevī pacelt, integrēt un apzināt, un ar tām galā. Dažkārt tieši otrādi – dzīves pirmā puse ar visiem saviem izaicinājumiem to vēl vairāk kaut kā apslāpē mūsos un iedzen vēl kaut kur dziļāk pagrīdē vai zemapziņā. Tad savukārt nereti pusmūžs, kad arī tīri ārēji, fiziski enerģijas paliek mazāk, iekšējās jaudas paliek mazāk, paliek mazāk spēka saturēt visu to, kas tur iekšā ir vārījies, varbūt jau no mazām dienām.Paliek mazāk spēka to saturēt, paliek mazāk spēku to konfrontēt, tas laužas ārā, tas sevi piesaka, un es atklāju, ka manī arī ir tik daudzi varbūt neatrisinātu jautājumu.
Tā kā – darba ir daudz, un es domāju, tur var palīdzēt gan dažādas garīguma metodes, gan psiholoģiskas metodes, kā psihoterapija vai dažādas pašpalīdzības grupas – tie būtu ļoti palīdzoši instrumenti pusmūža krīzē, lai savai iekšējai pasaulei beidzot ķertos klāt. Jo līdz pusmūžam, dzīves pirmajā pusē, mēs vairāk darbojamies ārpus sevis, mēs ejam, skrienam, ņemamies, daramies, jo mums ir pienākumi, mums ir ambīcijas, un tad varbūt dzīves otrajā pusē tās ārējās aktivitātes nedaudz pierimst, tā kā bremzējas dažādu iemeslu dēļ. Šis laiks būtu jāizmanto, lai sāktu palūkoties, kas manī iekšā notiek.
Ingrīda: Jā, pilnīgi piekrītu. Viens no iedvesmas avotiem, kas man par šiem jautājumiem liek domāt, ir Džeimsa Holisa grāmata “Viduspāreja”, un es ar dažām sievietēm par šo tēmu esmu runājusi un daudzkārt sastopos ar tādu kā noliegumu. Piemēram: “nav nekādas vidusmūža krīzes, man viss ir kārtībā…”, un man liekas, kaut kas tur tiek apklusināts, iespējams. Domu, ka tā dzīves pirmā daļa ivar būt, kā Džeimss Holiss saka, “nepieciešama kļūda” – sievietēm var būt grūti pieņemt, jo sievietes būtība, vērtība – radīt bērnus, ģimeni – tas viss jau tā kā notiek pirmajā dzīves daļā, sievietei liekas, ka tas ir tik vērtīgs. Kā var tā būt, ka tā pirmā daļa bija tāda mazāk vērtīga un tagad ir tā īstā dzīve? Tās tikai manas subjektīvās domas.
Kaspars: Es gan tā nevērtētu pirmo un otro dzīves pusi, jo šāds dalījums ir tāds nosacīts. Pirmā un otrā puse nav ļoti saistīta ar gadiem, lai gan arī, protams. Šajā gadījumā es drīzāk domāju diezgan subjektīvā nozīmē, kādam varbūt tā viduspāreja var iestāties, piemēram, 30 gados un kādam tā var iestāties 70 gados. Tas atkarīgs no kaut kā tāda iekšējā enerģijas līmeņa. Cik jaudīgi mēs jūtamies dzīvē vispār.
Ir tādi, kuriem patiešām tā viduspāreja tā arī neiestājas, tāpēc ka viņos ir tāda jauda, tāds draivs, tāda enerģija, ka viņi pa kaklu, pa galvu ir gatavi skriet līdz pēdējai minūtei, kamēr nokrīt. Bet man liekas, ka tā viduspāreja vai dzīves otrā puse iestājas tieši ar tādu sabremzēšanos, kad mēs it kā sabremzējamies, daudz dažādu faktoru ietekmē. Un mēs sākam aizdomāties. Bet es nevērtētu, ka pirmā dzīves puse būtu kaut kā mazāk vērtīga nekā otrā. Un ka īstā dzīve sākas tikai tagad tai otrajā. Nē, tas ir process.
Nevar taču teikt, piemēram, ka bērnība neko nenozīmē. Ka nozīme ir tikai manai karjerai, profesionāliem sasniegumiem – nē, visa mana dzīve no pirmā līdz pēdējam elpas vilcienam, tas viss ir vērtīgs, tāpēc, ka tam visam ir sava vieta, tam visam ir sava jēga. Katrā no tiem posmiem es esmu es, katrā no tiem momentiem es esmu klātesošs tik lielā mērā, cik es spēju tajā brīdī būt klātesošs. Un man tas viss ir pa īstam, un tāpēc tas ir vienlīdz vērtīgi.
Bet man ir cita versija, kāpēc cilvēki varbūt kaut kā atsakās krīzi saredzēt vai par to domāt, vai varbūt pat runāt par to. Viena atbilde ir tajā, ka ir cilvēki, kuriem, iespējams, dabiski viduspārejas krīze neiestājas nemaz, tāpēc, ka viņos vienkārši ir milzīga jauda. Bet otra lieta – un te jau varbūt ir tā sievietes īpatnība, kā jūs minējāt, dzemdēt bērnus, rūpēties par ģimeni dažādos veidos – tas prasa bieži vien diezgan augstu kontrolēšanas pakāpi, diezgan lielu spēju kontrolēt. Tikt galā – tas būtu varbūt labāks formulējums. Tie pienākumi vai tās nastas, ko sabiedrība uzliek sievietēm, vai priekšstats par to, kādām jābūt sievietēm – tas prasa no viņas dažkārt daudz lielāku spēju tikt galā ar neskaitāmām lietām, un sieviete tā ir pieradusi, ka viņa tiek galā, lai tur vai kas! Un tagad kāds atnāk,un mēģina viņai stāstīt, ka viņai tagad būšot krīze? Nu nē, es tieku galā! Kā es esmu tikusi galā, tā es arī turpinu tikt galā…
Es domāju, ir grūti atzīt un grūti domāt par savu nespēju tikt galā ar kaut ko.
Lielākās pārmaiņas cilvēka dzīvē norisinās tieši tad, kad viņš saprot, ka viņš nespēj tikt galā.
Tad mēs beidzot esam gatavi kaut kādām pārmaiņām.
Līdz tam mēs stūrējam, cik vien paši varam. Mēs turamies pie savas dienaskārtības, cik vien to spējam. Un tikai tad, kad nu tā riktīgi salūstam, kad beidzot atzīstam, ka es netieku vairs galā, esmu bezspēcīgs šīs situācijas priekšā, tikai tad arī iestājas tādas īstas, dziļas pārmaiņas.
Tas nevienam nenāk viegli. Un tad, lūk, jautājums par enerģiju. Ja tās mūsos ir ļoti daudz, mēs atliksim to bezspēcības apziņu maksimāli tālu. Un kādi to nespēs arī nekad mūžā izdarīt. Ja tās enerģijas ir mazāk, mēs varbūt nonāksim pie tās robežas ātrāk. Mēs sapratīsim, jā, ir lietas, ar kurām es netieku galā. Man jāmācās dzīvot citādāk. Man jāmācās skatīties citādāk, vērtēt citādi. Bet jā, daudziem ir grūtības to atzīt.
Ingrīda: Tad vēl tāds jautājums, šobrīd, ir ārkārtīgi aktīvi pārpludināta publiskā telpa ar dažādiem kouču, retrītu, pašattīstības, ezotērikas u.c. piedāvājumiem. Kā Gatis Līdums TV raidījumā Lielās patiesības teica: “Katra otrā pusmūža sieviete šobrīd māca, kā dzīvot”.
Un to it kā varētu attiecināt arī uz mūsu kopienu, tomēr nē, es tomēr cenšos nepiederēt pie tiem, kas “māca dzīvot”. Mūsu kopienas jēga ir citāda. Bet šobrīd ir tāda tieksme uz garīgiem meklējumiem, protams, tie notiek visdažādākajos virzienos – pieņemamos, nepieņemamos, jocīgos un ierastos. Bet šāda tendence ir, īpaši sieviešu vidū.
Kaspars: Un ne tikai sieviešu vidū, bet vispār sabiedrībā kā tādā. Sievietes gan, protams, ir pateicīgāka un atvērtāka auditorija šiem jautājumiem, meklējumiem un tēmām. Un tā, protams, ir tāda ļoti sena diskusija, to jau mēs esam varējuši redzēt un aizvien novērojam arī baznīcā, kas vairāk piesaista sieviešu auditoriju. Tāpat arī garīgie meklējumi, iniciatīvas vai organizācijas, vai dažāda veida retrīti – pamatauditorija droši vien lielākoties ir sievietes, droši vien tādēļ, ka tas ir saistīts kaut kādā mērā ar stereotipiem, ar dzimumlomām, ar to, ko mēs sagaidām no sievietes vai vīrieša.
Bet es piekrītu, ka tāds vilnis šobrīd veļas pāri Latvijas sabiedrībai. Kā to vērtēt? Es domāju, ka fakts pats kā tāds, ka cilvēkus interesē dzīve, nav slikts. Ka cilvēki nenodarbojas tikai ar to, kā Jēzus teica: “ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies”. Protams, viena daļa sabiedrības varbūt ir tik šauri iecentrēta uz šiem jautājumiem, bet tomēr lielai daļai sabiedrības līdzās pamata izdzīvošanas jautājumiem interesē arī garīguma un izaugsmes jautājumi.
Tas, ka ir tik daudzi mēģinājumi… ja ir pieprasījums, uzreiz parādās piedāvājums, vai ne? Biznesmenis jau tāpēc ir biznesmenis, ka viņš jūt, kas virmo gaisā, un viņš ātri mēģina pielāgoties un piedāvāt. Un tad attiecīgi arī šajā jomā ir jūtama tāda cilvēku interese par šovu. Nu tad sarodas dažādas kvalitātes piedāvājumi, kādi no tiem arī virspusēji, pavirši, vāji un vērsti vienkārši uz naudas pelnīšanu. Nu tā arī ir daļa no attīstības. Ar laiku tas, kā jebkurā citā jomā, nostabilizēsies. Būs kādi, kas izturēs laika pārbaudi.
Tas ir eksperimentēšanas un pieredzes jautājums. Tāpat kā tu, lūk, skaties uz kaut kādām kediņām tirgū pa lētu naudiņu, domā – oh, forši, nopirkšu, nākamā dienā tu saproti – nē, labāk droši vien pirkt lielveikalā, varbūt labāk paņemt humpalās, lietotas jau, bet nu tomēr kaut kāds zīmols vienalga būs labāks nekā šīs spīdīgās vēl par 10 eiro… Respektīvi, tikai tikai tad pieredze, mēs saprotam.
Lai gan, protams, šajās lietās tas nav vienkārši, kā nopirkt kediņas, jo tā tomēr ir tava dzīve, tava iekšējā pasaule, ja trāpījies uz kaut kādiem šarlatāniem, uz “švakiem” garīgiem skolotājiem, nu tad var arī lielu postu nodarīt pats sev. Parādās jautājums par tādu filtru – jo vairāk parādās piedāvājumu, jo vienā brīdī jāsāk spēt atfiltrēt, un drīzāk pat beigu beigās būs jautājums nevis par to, kuram piedāvājumam uzticēties, bet – kuram filtram uzticēties, kurš pateiks priekšā, ka tur ir vērts skatīties, tur nav vērts.
Ingrīda: Turpinot par šo tēmu. Protams, forši, ka cilvēki iet to garīgo meklējumu ceļu. Bet ko Jūs personīgi ieteiktu kā tādus pārbaudītus līdzekļus, kādas garīgās prakses?
Kaspars: Es domāju, ka pavisam noteikti ir vērts uzticēties praksēm, kas izturējušas laika pārbaudi. No kristīgās prakses – dievkalpojums, Bībeles lasīšana, lūgšana. Te gan ar vienu piebildi, jebkuras prakses var paņemt un izmantot ļoti aplamā un muļķīgā veidā.
Tāpat kā ar nazi var gan maizi nogriezt, gan cilvēku nodurt – instruments ir viens. Tāpat arī ar garīgām praksēm.
Bet principā ir klasiskas garīgās prakses, kas sevi apliecinājušas gadu tūkstošu garumā, un tās pavisam noteikti droši var izmantot. Un mūsu kultūrtelpā kristietības piedāvātās prakses pavisam noteikti tādas ir. Jau piesauktā meditēšana noteikti tāda ir. Tā, es domāju, ir ienākusi uz palikšanu Latvijā. Es noteikti arī uzdrošinātos pieskaitīt pie tādām nosacīti garīgām praksēm vai kā vienu no tādiem izaugsmes instrumentiem arī psihoterapiju. Garīga prakse tādā ziņā, ka tā ir tāda runāšanas, domāšanas un uzticēšanās prakse – saruna ar psihoterapeitu vai saruna ar garīdznieku, tā ir tāda garīga prakse, kurā tu atveries un uzticies, kurā tu ļaujies zināmai vadībai. Tur ir tādi garīgas prakses elementi. Līdz ar to, tās ir tādas klasiskas, pārbaudītas metodes, kā savu iekšējo pasauli kopt.
Ingrīda: Jautājums par sievietēm pusmūžā, kas jau daļēji tika atbildēts sākumā. Sievietes ir veltījušas visu savu dzīvi sev tuvajiem – vīram un bērniem. Viņām tas piepildījums ir bērnu un vīru panākumos un kad, teiksim, bērni pieaug un aiziet (kas ir normāli), vīrs, ja viņš arī ir, tad viņš ir aizņemts darbos vai kur citur. Un tad arī rodas dažādi jautājumi…
Kaspars: Šajā kontekstā ir jautājums par līdzatkarību. Tā protams ir ļoti specifiska tēma. Bet es domāju, mēs pat neapjaušam, cik bieži vien mūsu savstarpējās attiecības ir deformētas, un ļoti daudziem cilvēkiem ir izteikta līdzatkarība tādā nozīmē, ka mēs pakārtojām savu dzīvi otram cilvēkam, mēs atdodam savu dzīvi, mēs upurējam savu dzīvi, mēs esam atkarīgi no otra cilvēka, un tas ir veids, kā mēs eksistējam caur otru cilvēku. Nu un tad var izrādīties, ka vienā brīdī tie bērni izaug un aiziet, vīrs arī aiziet, un pēkšņi tu attopies – un ko tagad? Skaidrs, ka labāk attapties vēlāk nekā vispār nekad un labāk vienā brīdī saprast: klau, man vēl nav 90, man vēl nav 80, man vēl ir kāds laiks, ko es varu šajā pasaulē dzīvot, nu kāpēc lai beidzot šo laiku neatvēlētu sev, padomātu un parūpētos par to? Par cilvēku, kas ir man vistuvākais? Tas esmu es pats, vai ne?
Savu dzīvi es esmu tērējis tur un tur, un tur, un beigās varbūt man pat paldies neviens nav īsti pateicis.
Tad vienā brīdī es saprotu, ka man jāsāk rūpēties arī par sevi.
Ingrīda: Tā godīgi paskatoties uz to savu dzīvi, ieskatoties savā krīzē, kas tomēr varbūt tur ir tomēr, ir lielākas iespējas arī kaut ko mainīt. Un man liekas, nekad nav par vēlu to darīt.
Kaspars: Noliegums jau neko neatrisina, tas tikai attālina, un beigu beigās krīze var būt vēl dziļāka un ar nopietnākām sekām.
Lai kā mēs gribam savu publisko tēlu, personu, fasādi saglabāt mirdzošu un skaistu, bet sevis paša dēļ, pašam sev spogulī acīs ieskatoties, vajadzētu būt godīgam.
Ingrīda: Vai varam gūt kādu ieskatu, par ko būs jūsu runā forumā Līdere?
Kaspars: Manas uzrunas pamatideja ir, ka šāds forums un citi līdzīgi pasākumi, kas ir vērsti uz attīstību, līderību, sasniegumiem, bieži vien ir domāti kā iedvesmojoši, atbalstoši un bieži vien tajos izskan dažāda veida veiksmes stāsti, “kā es tiku galā”, “ko esmu sasniedzis”, un tā sajūta, kā Arhimēda teicienā: “Iedodiet man atbalsta punktu, es pacelšu zemeslodi”. Bet mans vēstījums drīzāk ir par to, ka dzīvē pienāk tādi mirkļi, kad šis atbalsta punkts vajadzīgs mums pašiem. Kad mēs esam tā zemeslode, kas vienā brīdī jāpaceļ.
Mēs kādreiz salūstam, paliekam bez spēka, un kādreiz tas atbalsts ir vajadzīgs mums pašiem.
Mēs visu laiku neesam uzvarētāji. Mēs nevaram visu laiku iet kalnup uz jaunām un jaunām virsotnēm. Kādreiz mēs pakrītam ar seju peļķē un dubļos, un kādreiz mums ir jālūdz kādu mums palīdzēt piecelties. Tās arī ir svarīgas pieredzes un tieši tādos brīžos mēs arī piedzīvojam, ka šī palīdzība tiek sniegta. Un tas ir tas, no kā patiesībā mēs dzīvojam. Ne jau no uzvarām un panākumiem, bet no tiem brīžiem, kad esam bijuši pakrituši un kāds ir palīdzējis mums piecelties.
Ingrīda: Paldies! Noslēgumā vēl dažos vārdos, kur kopienu Elizeja var atrast, kādos pasākumos piedalīties.
Kaspars: Reizi nedēļā, trešdienās 8:00 no rīta Elizejas telpās Avotu ielā 21 notiek Svētbrīdis ar vakarēdienu un pirmdienu vakaros kolēģim Indulim Paičam ir raidījums “Brīdis kopā”, hibrīdvariantā – var skatīties gan ekrānā, gan piedalīties klātienē, un līdzīgi arī piektdienās notiek Domu improvizācijas.
admin
