Liekas, ka mūsdienu pasaulē nekāda netaisnība vairs nevar pārsteigt. Liekas, ka sāpes un vienaldzība ir pierasta parādība pasaulē. Tādēļ šajā Ciešanu laikā pirms Lieldienām šis stāsts par jauniešiem, kas ir mūsu sabiedrības daļa, bet ko nākotnē gaida nonākšana ilgstošas aprūpes iestādēs, lai gan šobrīd katrs dzīvo mīlošā ģimenē. Lai tas nenotiktu, ir sapnis – Grupu Māja, sapnis, ko būtu iespējams realizēt, ja būtu atbalsts no valsts. Šobrīd atbalsta tikai sabiedrība. Un jaunieši veido brīnumskaistas sveces, katru dienu. Un cer uz savu Māju. Bet ne jau tādēļ šis stāsts, lai vairotu bēdas. Kamēr vēl pasaulē būs Ticība un Mīlestība, būs arī Cerība!
Intervija ar Ingu Šķesteri un Ditu Ritumu no Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi.
Lūdzu, iepazīstiniet, kas ir Sveču darbnīca, kurā darbojas jaunieši ar smagiem funkcionāliem traucējumiem!
Inga: Mēs esam biedrība Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi, pamatā interešu aizstāvības organizācija, kas nozīmē, ka mēs rūpējamies par kādas noteiktas sabiedrības grupas interesēm. Šinī gadījumā tie ir cilvēki ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Mūsu ikdienas darbs šajā jomā ir diezgan sarežģīts, mēģinot ietekmēt sociālo politiku. Kā organizācija darām to jau vairāk kā 10 gadus, un kādā brīdī mēs sapratām, ka ir par maz teikt, ka mēs zinām, kā vajag, bet jādara kaut kas praktiski, un mēs sākām veidot sociālos pakalpojumus. Šeit ir dienas centrs cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Pirms šī centra jaunieši, kas šeit atrodas, bija savās mājās, ģimenēs, un viņiem nebija, kur iet.
Mēs esam ļoti daudz strādājuši, domājot par šo jauniešu nākotni, par to, kādai tai vajadzētu būt – normālai dzīvei cilvēkiem ar smagiem traucējumiem, un cerējuši, ka nākotnē Latvijā tāda iespēja būtu (nākotnē- tas ir vakar…), bet diemžēl mūsu cerības nav attaisnojušās, un tādēļ mēs esam ķērušies pie šī lielā projekta- “Miljons sveču grupu mājai”. Sākumā mums dienas centrā bija vienkārši sveču darbnīca, kā nedaudz terapeitiska nodarbinātības aktivitāte, kurās šie cilvēki apgūst darba prasmes, tiek izmantoti tāli elementi kā sīkās motorikas treniņš, uzmanības treniņš, sensorā sajūtas treniņš, bet ar laiku, rūgtās pārdomās par to, kā savākt naudu Grupu mājas izveidei, radās šī ideja- ka mums jāpārdod miljons sveču, lai to izdarītu…Tā radās šī kampaņa.
Sveču darbnīcas pamatā ir viena no dienas centra aktivitātēm. Savā ziņā šī darbnīca ir kļuvusi kā vēstnesis mūsu nākotnes projektam, un tā parāda, ka šie jaunieši ir sabiedrības daļa, viņi nav tikai aprūpējamie, bet spēj radīt skaistas lietas, spēj dot savu pienesumu sabiedrībai.
Ar Sveču darbnīcu mēs parādām, ka mēs no savas puses darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai šo pakalpojumu izveidotu, bet mums ir vajadzīgs arī atbalsts. Mums ir svarīgi, ka mēs neesam tikai lūdzēja, bet arī darītāja lomā.
Dita: Kad šo projektu sākām, ideju mēs aizguvām no mūsu vācu kolēģiem, esam daudz mācījušies no mūsu kolēģiem un pakalpojumu sniedzējiem visā Eiropā. Vācu kolēģi mums sniedza metodisko un apmācību atbalstu. Mēs teicām, ka mums vajag atbalstu dienas centram jauniešiem ar ļoti smagiem traucējumiem, un kad viņi atbrauca pie mums, tad jautāja- kur tad ir tie jūsu jaunieši ar ļoti smagiem traucējumiem? Kad mēs aizbraucām pie viņiem, un redzējām, ar kādu mērķa grupu viņi strādā, tad sapratām, ka no mūsu jauniešiem šādam apzīmējumam – ar ļoti smagiem traucējumiem, atbilst varbūt divi no visiem. Jo tas atbalsta mehānisms, kas ir cilvēkiem Vācijā, daļu šo traucējumu dzēš, ļauj cilvēkiem strādāt, pat atvērtā tirgū. Palīdzība, protams, ir nepieciešama, bet ja tā ir pareizi organizēta, tad viss notiek, un mēs to redzam arī šeit pie mums, strādājot kopā ar jauniešiem dienas centrā.
Dažreiz liekas, tie traucējumi nemaz nav tik smagi, ka šie jaunieši var iekļauties normālā dzīvē. Mūsu skatījums ir tāds, ka mēs radām situāciju, vidi un uzdevumu, kas ir viņiem pa spēkam, un tad atkāpjamies, ļaujam cilvēkam darīt un dzīvot, viņš saprot, kas ir jādara, un dara to, ko spēj izdarīt. Un tad ir ārkārtīgi liels gandarījums, gan jaunietim, gan man kā speciālistam, ka ir izdevies sakārtot visu, lai šie cilvēki var izdarīt, un viņi var! Un mēs ar gandarījumu redzam, kā mūsu jaunieši lepojas ar savu darbu. Šīs emocijas un lepnums par paveikto, gandarījums- ir tieši tādas pašas kā jebkuram cilvēkam bez traucējumiem. Un kopumā sajūtas mums šobrīd ir ļoti divdomīgas – mēs lepojamies un priecājamies par mūsu jauniešiem, mēs piedzīvojam svētkus, caur atbalstītājiem, skaistiem notikumiem, bet vienlaicīgi mums ir šīs “sarkanās līnijas”, kas ir mūsu jauniešu stāsti…Mēs esam apņēmušies šo grupu māju izveidot, un atkāpties mēs nevaram, lai ko tas no mums prasītu, un tas šobrīd prasa ārkārtīgi daudz, neskatoties uz to, ka mēs esam šīs grupu mājas sapņa īstenošanai tik tuvu, kā vēl nekad – mums ir iegādāta zeme! Iedomājieties, kāda šai zemei ir vērtība!
Lielākā daļa no summas, ko mēs samaksājām par šo zemes gabalu, tepat netālu, bija jauniešu nopelnītais ar roku darbu, veidojot sveces.
Bet mēs saprotam, ka mums vēl ir ļoti tāls ceļš ejams, un tas šobrīd ir psihoemocionāli ārkārtīgi nogurdinoši. Mēs strādājam ar jauniešiem un viņu ģimenēm tik ļoti personīgi, ka līdz niansēm zinām viņu sajūtas un stāstus, un tie stāsti atbalsojas mūsos. Mums šo grupu māju vajag jau “vakar”. Jauniešu vecāki nepaliek jaunāki, viņiem izsīkst spēks, tāpat kā mums, un šobrīd spēku smelties nav kur- trūkst to avotu. Tas rada mums satraukumu, bet mēs nevaram atļauties greznību- būt nogurušas…
Ingrīda: Cik darbinieku strādā ar šiem cilvēkiem?
Dita: Es esmu ergoterapeite, un vienmēr esmu strādājusi ar šo mērķa grupu, un dažreiz man jautā: vai tad nav ļoti grūti strādāt ar šiem cilvēkiem, tas taču ir tik smagi? Nē, nav smagi. Es esmu strādājusi vairākās vietās, bet nekur neesmu piedzīvojusi tādu profesionālo gandarījumu, līdz ar to izdegšana darbā ar jauniešiem noteikti nedraud. Bez mums šeit strādā arī divi sociālie rehabilitētāji, vēl viens ergoterapeits, aprūpētājs, mūzikas terapeits, fizioterapeits, kopā 5,5 slodzes dienas laikā uz 18 cilvēkiem. Tas ir mīts par to, ka šiem cilvēkiem ar smagiem traucējumiem ir nepieciešama nepārtraukta klātbūtne. Mūsu mērķis ir veicināt cilvēku neatkarību – iemācīt kaut ko izdarīt, un atkāpties, lai cilvēks var izdarīt pats. Nav tā, ka 24 stundas jāsēž klāt, tādēļ ar šo darbinieku skaitu mums pašreiz pietiek. No profesionālā skatījuma, jo smagāki traucējumi, jo kvalificētāks un zinošāks speciālists strādā ar šo cilvēku. Pie mums valstī ir citādāka pieeja, jo smagāki traucējumi, jo vairāk mēs nodarbojamies ar aprūpi un pieskatīšanu. Mūsu klientu vecums ir no 18 līdz mazliet virs 40 gadiem., un viņi visi dzīvo ģimenēs – mīlošās, atbalstošās un sirsnīgās. Bet ja šim cilvēkam jau ir 40 plus – tad cik ir mammai? Un visu mūžu šī mamma, vecāki, ģimene – ir atbalstījuši un darījuši visu iespējamo, bet viņiem vairs nav spēka! Cilvēki elementāri nogurst, no tā, ka nevar izgulēties, no nākotnes vīzijām. Ja mēs nepaspēsim tuvākajā laikā šo grupu māju uzcelt, nākotne šiem cilvēkiem ir tāda, kādu to paredz mūsu valsts – tā ir ilgstošā aprūpe, un to es mūsu jauniešiem nenovēlu.
Man ir pieci bērni, un vienam no viņiem ir smagi traucējumi. Mana vecākā meita dzīvo atsevišķi, mācās un strādā, un mana sirds ir mierīga par viņu, bet mans vecākais dēls – viņš neizrausies, viņam nav uz kurieni. Viņam nebūs ģimenes, nebūs bērnu. Kas ar viņu notiks, kad es vairs nevarēšu parūpēties?
Ingrīda: Būtībā šobrīd aktuālākais ir tieši naudas līdzekļi….
Inga: Tur ir vairāki momenti. Viens – mums ir ļoti merkantils mērķis – šiem jauniešiem izveidot konkrētu pakalpojumu, uzcelt konkrētu māju, pēc iespējas drīzāk. Un otrs stāsts – mēs esam interešu aizstāvības organizācija. Mēs nevaram uzcelt daudz mājas, bet mums rūp katrs un ikviens jaunietis vai bērns ar smagiem traucējumiem un viņu nākotne, un nav pareizi, ka viņiem jānonāk institucionālajā aprūpē tikai tāpēc, ka šobrīd valsts politika ir par institucionālo aprūpi!
Mums valstī ir pietiekami labi sakārtota likumdošana. Viss ir pareizi, ir politikas plānošanas dokumenti, kur ir skaistos vārdos viss uzrakstīts. Bet kad nonākam līdz finansējuma piešķiršanai, tad valsts ar savu maku nobalso par to, ko patiesībā valsts grib redzēt. Un diemžēl valstī vispār nav programmu sabiedrībā balstītu pakalpojumu, kā piemēram grupu māja, attīstībai. Katru gadu daudzi desmiti tūkstošu un miljonu tiek ieguldīti “pansionātu” sistēmā, un tas skaidri parāda, kādu valsts redz nākotni mūsu pieaugušiem bērniem. Mēs esam daudzreiz teikuši: mēs saprotam, pansionātos dzīvo cilvēki, tas prasa naudu, un tur nauda ir jāiegulda. Bet paralēli būtu jāiegulda nauda un jāveido normāls pakalpojums, lai cilvēkiem nebūtu tur vairāk jānonāk! Šobrīd visas finanses tiek novirzītas tikai pansionātu vajadzībām, vai tie ir atalgojuma, infrastruktūru vai citi izdevumi.
Mēs esam rakstījuši K.Kariņa kungam, Labklājības ministrijai, bet saņēmuši atbildi, ka viņi “augstu vērtē mūsu darbu” – un tas arī ir viss! Mēs priecātos, ja mēs no viņu augstā novērtējuma varētu uzcelt grupu māju…
Ir ļoti bēdīgi. Protams, tādu augstu dokumentu piesaukšana neko daudz nelīdz, bet Latvija ir ratificējusi ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, tātad Latvija ir apņēmusies iet prom no institucionālās aprūpes, kas ir mūsdienām neatbilstoša, novecojusi, degradējoša un cilvēktiesības ierobežojoša sistēma. Bet Latvija joprojām spītīgi iegulda un iegulda līdzekļus šajā sistēmā, un jau ilgstoši ir pastāv jautājums- kam tas ir izdevīgi? Ja kaut vai 20% no līdzekļiem, kas tiek novirzīti ilgstošās aprūpes virzienā, tiktu iedoti šāda pakalpojuma attīstībai, tad vairāk nebūtu jāvāc ziedojumi.
Dita: Ko vēl mēs varam izdarīt, ko vēl neesam izdarījuši?
Inga: Nu mēs vēl varam iet uz ielas stāvēt – tas ir vienīgais, ko mēs vēl neesam darījuši. Gan Ministrijas darba grupās esam piedalījušies, plānošanas dokumentu analizēšanā, rekomendāciju rakstīšanā… varbūt vienkāršam cilvēkam, kurš ikdienā nesaskarās ar šo situāciju, rodas jautājums: kāpēc mēs tik ļoti esam pret pansionātiem? Normāls, labticīgs cilvēks paļaujas, ka valsts taču zina, ko dara, un ka cilvēkiem ar traucējumiem vai veciem cilvēkiem vajag palīdzību. Pilnīgi noteikti, ka vajag palīdzību. Jāsaprot, ka ir divas mērķa grupas: veci cilvēki, un cilvēki ar dažādiem traucējumiem vai psihiskām slimībām. Valsts nodrošina šo cilvēku aprūpi. Bet tāda, kāda tā šobrīd saturiski un formāli ir, tāda tā ir izveidota pēc kara. Aprūpes iestādes arī šodien ir palikušas tajā līmenī, kad veļu mazgāja ar pelniem āliņģī…Mēs šodien vairs negribam mazgāt veļu āliņģī. Visā pasaulē mēs redzam attīstāmies normālus pakalpojumus cilvēkiem ar traucējumiem, kad viņi var baudīt dzīvi, nevis eksistēt. Es esmu diezgan daudz ceļojusi un redzējusi, kā tas ir citur Eiropā, un mēs esam tajā situācijā, ka mēs varam mācīties no tām kļūdām, ko mūsu kolēģi Vācijā, Zviedrijā vai Itālijā var mums parādīt- tā nedariet! Mēs to cenšamies arī darīt. Netaisiet mazās istabiņas pakalpojumos ar kopīgām virtuvēm jo varbūt pēc gadiem jums vajadzēs savādāk, tāpēc taisiet katram savu vannas istabu un vēlams, katram savu virtuvīti, jo tad jums nebūs jāpārtaisa visa infrastruktūra. Un ko mēs darām? Mēs to visu ignorējam, mēs taisām mazus kambarīšus, un vienā istabā dzīvo 3-4 cilvēki, bet ir tikai viena duša. Cilvēks, kas ikdienā ar to nesaskarās, viņš pieņem, ka tur viss ir kārtībā.
Nevar būt tāda ilūzija, ja aprūpes iestādē būs lielāka istaba un sava vannas istaba, tad viss būs kārtībā. Tā ir vide, kurā nevar ielikt iekšā saturu, jo vienkārši nav normāli dzīvot kopā lielam skaitam cilvēku. Tas nav dabīgi, salikt kopā daudzus cilvēkus ar funkcionālajiem traucējumiem un cerēt, ka vide būs normāla, tā nekad nebūs. Tas ir tāpat, kā ja mēs tagad sapulcinātu kopā 200 skolotājus un liktu dzīvot vienā mājā, tāpēc, ka viņi ir skolotāji… Šīs lielās iestādes ir nošķirtas no vides. Tai būtu jābūt parastai mājai parastā ielā, kur dzīvo šie cilvēki ar traucējumiem, un viņi iekļaujas vidē. Ja tur ir 200-300 cilvēku, tā vairs nav dabīga vide.
Dita: Kā pagājušā gadsimta 60.gadu beigās rakstīja kāds skandināvu pētnieks, ir normāli, ja tu svētdienās paguli ilgāk, ir normāli, ka tev ir draugi, darbs, ir normāli, ka tu izvēlies, ko brokastīs dzert, tēju vai kafiju, sarunāties. Institucionālā vide nepieļauj neko no tā, kas ir normāli.
Mēs saviem jauniešiem, kuri dzīvo ģimenēs, kuri ir loloti un mīlēti un piedzīvo to, kas ir normāli, nenovēlam nonākt šajā bezpersoniskajā vidē, kur viņi būs spiesti nonākt, kad viņu ģimenes nespēs vairs par viņiem rūpēties. Mēs šobrīd ar to arī saskaramies emocionāli, jo vienai no mūsu klientēm nesen nomira mammīte. Nav jau tā, ka mēs neapzināmies mirstību, arī mēs jaunākas nepaliekam, bet tas tikai vēlreiz atgādina, ka mēs nedrīkstam apstāties, jo ja mēs grupu māju neuzcelsim, mūsu jauniešiem agri vai vēlu būs jānonāk tajā bezpersoniskajā monstrā.
Tā ir vide, kas degradē cilvēku un atņem viņam personību. Tas ir drausmīgi valstī, kura mēģina sevi uzskatīt par attīstītu valsti.
Pastāstiet par jūsu sapni, uz ko jūs tiecieties, par šo grupu māju!
Inga: Mēs rēķināmies, ka mūsu jaunieši ir ar tik smagiem traucējumiem, ka neviens no viņiem patstāvīgi gatavot ēst nevar. Tādēļ nebūs sava individuālā virtuve, bet dzīvošana būs pa 4 cilvēkiem dzīvoklī, katram cilvēkam sava individuāla istaba, vannas istaba- tā ir viņa privātā dzīves telpa, pietiekami liela, lai viņš tur justos ērti, apmēram 25 km2 uz cilvēku, un katriem 4 cilvēkiem savas mājas sajūta, kopīga atpūtas telpa, virtuves stūrītis, kur kopā ar darbiniekiem gatavo ēst. Bet katrs var ēst ko citu, pēc vēlēšanās. Darbinieki nedzīvo uz vietas, naktī ir dežūrējošais darbinieks. Kopā 16 cilvēki, bet katriem 4 savas mājas sajūta. Jo ļoti svarīga ir šī mazā grupa.
Mums ir ļoti labs zemes gabals, ar lielu zaļo zonu, kur varēsim organizēt āra aktivitātes, un protams, būs arī kopīgas telpas kopīgām aktivitātēm. Bet kas ir svarīgi- šīs būs mājas, bet dienas laikā būs viņu nodarbinātības aktivitātes šeit, dienas centrā. Zeme ir apmēram 2km – var teikt, gājiena attālumā. Bet ir iespēja atbraukt arī ar sabiedrisko transportu. Arī ārējo vidi plānojam iekārtot tādu, lai cilvēkiem būtu, ko darīt. Laiku piepildīt un interesanti pavadīt ir ļoti svarīgi. Būs iespēja arī kādiem zemes darbiem, kā arī būs kāds dzīvnieciņš, kas arī ir ļoti svarīgi.
Dita: Liela nozīme ir tam, ka es dzīvoju mājās – vienā vietā, un strādāju citā vietā. Jo situācija, kādā dzīvojam šobrīd, pandēmijas laikā, kad daudzi dzīvojam, strādājam, mācāmies vienā vietā, nav normāla. Bet ļoti daudziem bērnu ar invaliditāti vecākiem tā ir bijis vienmēr!
Protams, jauniešiem atbalsts būs vajadzīgs arī šajā grupu mājā, citam vairāk, citam mazāk, kāds nakts laikā ir jāgroza, ja ir smagi kustību traucējumi. Visi mūsu jaunieši ir ar smagiem traucējumiem, bet nepieciešamā palīdzība katram ir atšķirīga. Trenējot ikdienas prasmes arī šeit, dienas centrā, kaut vai nomazgāt traukus, mēs mācām neatkarību. Arī ēst gatavojot, katrs palīdz pēc savām iespējām – nomazgāt kartupeli, nomizot vai kaut vai tikai ielikt bļodā- arī tā var piedalīties ēst gatavošanā. Jaunieši ar vissmagākajiem traucējumiem, ja nevar neko darīt, bet tomēr ir klātesoši procesā, piemēram, cepot piparkūkas, bet paust savu attieksmi, sajust piparkūku smaržu un uz to reaģēt, arī tā ir iesaiste. Ir interesanti vērot, kā jaunieši savās prasmēs aug, jo viņi tiešām aug. Jau tad, kad mēs tikai radām iespēju viņiem kaut ko izdarīt, viņiem rodas vēlme darīt vairāk, un ja sanāk, viņi grib darīt vēl vairāk. Šo gadu laikā dienas centrā strādājot, mēs redzam, kā jaunieši ir auguši savās prasmēs, arī prasmēs būt kopā ar citiem, attiecībās, jo, ja vairāki cilvēki ir kopā, konflikti vienmēr rodas, un tas ir normāli. Un šīs prasmes atrisināt konfliktu vai sadarboties, ja es to negribu, ir jāmāca.
Šobrīd mūsu sapnis ir tuvāk kā jebkad. Mēs ar Ingu esam par to sapņojušas 20 gadus un tagad ir nopirkta zeme, notiek ar to saistītie darbi, mērīšanas, topogrāfijas utt. Nākošais solis ir būvprojekts un celtniecība. Tas viss vienlaikus prasa tik daudz enerģijas un zināšanu, kuru mums nav, un ļoti daudz naudas. Mēs droši vien šobrīd justos daudz drošāk un komfortablāk, apzinoties, ka mums ir šī nauda celtniecībai, nevis, ka mums tā ir jālūdz. Lūgt palīdzību ir ārkārtīgi grūti. Mēs saprotam, ka esam izdarījuši visu, ko varējām. Bet bez palīdzības mēs to māju neuzcelsim.
Tikai ar sveču tirdzniecību vien mums būtu vajadzīgi 66 gadi, lai sakrātu šai mājai.
Kad mēs sākām ar svecēm strādāt, un redzējām, kā mūsu jauniešiem sanāk un patīk, mēs sākām ar 15 svecēm dienā, šobrīd darbnīcā var tapt 150 sveces dienā. Gan jauniešu prasmes, gan kapacitāte ir augusi, bet protams, pārdodot arī 150 sveces dienā nebūs iespējams nopelnīt grupu mājai. Diemžēl bez palīdzības un ziedojumu lūgšanas mums neiztikt. Bet mēs esam ļoti pateicīgi daudziem, mums ir draugi, uzņēmēji, kas katrs cenšas no savas puses palīdzēt, ar to, ko var, gan tehniskām lietām, ir brīvprātīgi arhitekti un dažādi citi cilvēki. Mums par to ir liels prieks, jo bieži dzirdot, ka sabiedrība nevēlas, lai cilvēki ar traucējumiem ienāktu sabiedrībā, domājam, tas tā nav, sabiedrība ir ļoti atsaucīga. Mums ir daudz sekotāji, no mums pērk sveces, mēs ar cilvēkiem daudz runājam, un viņi ir ļoti saprotoši, ka šādi pakalpojumi ir nepieciešami. Ja valsts būtu tikpat atbalstoša kā sabiedrība, tad vispār būtu lieliski. Mēs jau negaidām, ka pilnībā visu iedos, bet vismaz ja kaut kāds atbalsts no valsts nāktu, tas būtu ļoti nozīmīgi, mēs tik un tā darītu no savas puses visu, ko varam izdarīt, bet tas nav pareizi, ka atkal tiek atstāts uz sabiedrības pleciem, un šinī gadījumā šī ir mērķa grupa, kas ir viena no visneaizsargātākajām. Nevar prasīt no ģimenēm, lai tās pašas veido pakalpojumus, viņas jau tā ir uzņēmušās ļoti lielas rūpes.
Un šīs jauniešu veidotās sveces ir skaists, kvalitatīvs produkts, ko veidojuši cilvēki ar ļoti smagiem traucējumiem.
Tas ir ieguvums arī visai sabiedrībai, jo cilvēki ierauga mūs nevis caur mūsu nespēju, kā aprūpējamu objektu, kas prasa daudz naudas, bet gan sabiedrības daļu, kura dod savu pienesumu, kaut ko tik skaistu.
Mēs priecājamies, ka mūsu sveces ceļo pa Latviju, dodas arī uz ārzemēm, tās ir klāt cilvēkiem ļoti nozīmīgās dienās, kāzās, svarīgos pasākumos, dievkalpojumos baznīcās. Un tas ir skaisti, ko mūsu jaunieši var dot.
Grupu mājas izveidi var atbalstīt ziedojot un arī iegādājoties jauniešu gatavotās sveces (ja vēlaties saņemt aktuālo sveču katalogu vai pasūtīt sveces, rakstiet uz e-pastu lkndz@lkndz.lv)!
Ikviens ziedojums, kaut neliels, ir ļoti nozīmīgs grupu mājas izveidei!
Konts ziedojumiem:
“Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” Biedrība,
Reģ nr. 40008150439,
Konts: LV36HABA0551043713971
admin