Kā katru gadu, sniedzam lasītājām ieskatu par kādu no foruma “Līdere” lektorēm. Šoreiz Inese Sila no biedrības “Sievietēm 50+” uz sarunu aicinājusi Kristīni Vilcāni – kouču, grāmatu un izaugsmes metožu autori, brīvprātīgo MOT treneri jauniešiem un piedzīvojumu terapijas praktiķi.
Inese: Šodien es pārstāvu biedrību Sievietēm 50+, un arī pati esmu sieviete 50+, un līdz ar to sākumā lūgšu tevi pastāstīt par sevi mūsu auditorijai.
Kristīne: Šis, kā vienmēr, ir ļoti grūts jautājums, jo tad, kad es strādāju vienā vietā, finanšu nozarē, bija ļoti viegli pastāstīt, ko es daru un kas es esmu. Tajā brīdī, kad es no bankas “izkāpu”, par ko es arī runāšu forumā Līdere, tajā brīdī man pavērās visa pasaule, un tas bija tas mirklis, kurā es sapratu, ka es drīkstu būt jebkas.
Mēs brīvdienās braucām ar dēliem uz izstādi Skola 2025, un viņi man prasa, kas ir tava profesija? Un tad man nācās viņiem teikt, ka es strādāju par Kristīni Vilcāni, jo vienu dienu es rakstu pasakas, taisu izglītojošās spēles un metodes, jo man patīk, ka mācīšanās ir viegla. Un tad radās “52 pakāpieni”. Tas ir tāds radīšanas process, tā ir viena Kristīne.
Un otrs process ir, kur es esmu dabā, kas ir milzīga tēma – piedzīvojumu terapija, kur es vedu dabā cilvēkus, lai viņi nokļūtu tuvāk sev, jo tas bija arī mans veids, kā es ieraudzīju, kas tad es īsti esmu – ar dabas palīdzību.
Tas ir tāds otrs liels bloks – piedzīvojumu terapijas praktiķis, un es arī attīstu šo nozari Latvijā, jo es ticu, ka ne visu mēs varam atrisināt kabinetos. Tā ir tā dabas milzīgā ietekme – kā vēl viens terapeits. Es visbiežāk eju dabā kopā ar jauniešiem, un otra liela auditorija ir pedagogi.
Kāpēc pedagogi, jaunatnes darbinieki? Un tie atkal ir viens tāds mazais stāsts. Mans vecākais puika, kad bija mazāks, vienu dienu atnāk mājās un jautā, kāpēc skolā ir tik daudz dusmīgi skolotāji? Un tas bija mans jautājums- kāpēc? Skolā taču visi ir misijas cilvēki, kas tiešām grib darīt to darbu. Tā es sapratu, ka es varbūt varu caur šo piedzīvojumu terapiju iedot skolotājiem brīdi aptelpai, brīdi sev, brīdi savam resursam.
Kas vēl es esmu? Tās metodes, piedzīvojumu terapija – tā laikam tāda lielākā daļa. Un vēl es esmu neformālās izglītības trenere, jo man patīk caur neformālo izglītību, parādīt, ka par sarežģīto var drusciņ vieglāk komunicēt.
Inese: Tev ir arī bērniem viena grāmatiņa izdota par finanšu pratību? (“Naudiņš mācās saprast naudu”)
Kristīne: Jā, tas bija tas pirmais solis, kā izkāpt no bankas.
Es gribēju sarakstīt grāmatu, bet par ko tad lai raksta finanšu jomas “sausiņš”? Es sapratu, kāpēc gan neuzrakstīt pasakas veidā to, ko mēs gribētu, lai bērni zina, bet tad, kad tu viņam stāsti un viņš klausās, varbūt nav gluži tas vieglākais veids, kā līdz viņam aizklauvēties. Tas ir tas pasakas spēks, ka bērns, tad, kad klausās pasaku, viņš ir iegrimis, viņš ir tajā iekšā, viņš dzīvo tajā, viņš ir gatavs visu ņemt, kas tajā pasakā ir piedzīvots. Tā ir tā burvība, pasakās es varu pastāstīt, ka nav labi tikai krāt vai tikai tērēt, bet tieši svarīgs tas dzīves balanss.
Pēc tam, kad es to grāmatu sarakstīju kopā ar Jolantu Jērāni, pēc tam mums bija arī koncertuzvedums Vefā. Vefā mūsu Naudiņš un Jautriņš atdzīvojās uz skatuves, un tad skolas brauca uz to koncertuzvedumu. Man bija tāds prieks, man likās – nu redz, arī caur dziesmu mēs varam par finansēm runāt. Tas nav tikai tā, ka ņemsim Exceli un mācīsimies.
Inese: Mani aizķēra tie vārdi, ko tu teici par tiem dusmīgajiem skolotājiem. Es saprotu, ka šis projekts ir dzīvs, un tie “dusmīgie skolotāji” nāk pie tevis, uz tavu piedzīvojumu terapiju, uz visām tavām aktivitātēm. Varbūt vari par to vairāk pastāstīt, jo man liekas, ka tas noderētu ne tikai skolotājiem.
Kristīne: Jā, tā milzīgā tēma ir labbūtība. Tāds diezgan nodrillēts termins ir izdegšana, bet tā joprojām ir dzīva.
Joprojām mēs arvien vairāk ar to saskaramies, jo īpaši mums izdeg skolotāji. Es to mēdzu salīdzināt ar tādu lampiņu. Senos laikos (mūsdienās jau ir citādi) bija lampiņu virtenes, kurās, ja viena izdega, tad visas pārējās arī nedega.
Tas ir tas, ko tajā brīdī es sapratu. Jā, skolotājs ir viena lampiņa šajā visā skolas gaismas virtenē. Ja viņš ir izdedzis, tā gaisma nespīd tik ļoti, kā gribētos.
Tas bija tas brīdis, kad es sāku pētīt labbūtības jautājumus, sāku pētīt izdegšanu. Mēs esam gatavi runāt par izdegšanu un stresa vadību, bet vajadzētu saprast, ka labbūtība ir arī finanšu pratība. Tādā veidā toreiz radās arī tie “52 pakāpieni”, jo es to salīdzinu ar mašīnu.
Iedomājies – mašīna, četri riteņi, kurš svarīgāks? Priekšējais kreisējais vai labējais aizmugurējais? Ja viens no riteņiem ir izlaidis gaisu, tad mašīna uz priekšu nebrauc. Tā bija mana toreizējā atklāsme, ja es piešķiru tiem riteņiem kaut kādu nozīmi, tad viens ir veselība visplašākajā izpratnē – fiziskā, mentālā, emocionālā, otrs – attīstība. Tad, kad mēs beidzam mācīties, attīstīties, kaut kā zūd dzīves garša. Trešais – attiecības, un primāri ar pašu galveno cilvēku pasaulē – ar sevi.
Ļoti bieži pazūd skolotāja, jebkura cilvēka spēks, ja mēs vispirms tikai dodam visiem citiem. Mēs kā mammas, vispirms bērniem, mēs kā sava darba mīloši cilvēki – vispirms tiem citiem, un tad tikai sev.
Ceturtais– finanses. Toreiz es sapratu, ka ar šādiem četriem blokiem es gribu celt cilvēku izpratni par to, kur tad ir tā dzīves jauda. Šādā veidā es nonācu pie skolotājiem, jo piemēram, man gribas, lai mani bērni dzīvo labākā pasaulē.
Ja es viņiem blakus varu būt smaidīga, nākamais cilvēks, kas viņiem blakus ir skolotājs, un man gribas, lai viņš ir smaidīgs, priecīgs un laimīgs. Viņš tāds var būt, ja viņš ir ar dzīvi apmierināts. Šī bija tā mana ziņa, ko es gribēju aiznest līdz skolotājiem, ka šie ir tie četri riteņi. Tā radās tie “52 pakāpieni”– kartiņas, bet es sāku arī veidot dažādas programmas.
Viens ir iedvesmas runas, bet otrs, kāpēc es ticu piedzīvojumu terapijai- jo mēs ejam dabā un tieši šo pašu visu runājam un darām. Tas ir tas veids, kā piedzīvot to, nevis tikai par to runāt.
Inese: Man katrs vārds atbalsojas, jo es esmu arī lektore, kura par labbūtību stāsta saviem studentiem. Man tēma ir personāla vadība, labbūtība ir viena no tēmām, ko es topošajiem personāla speciālistiem stāstu. Mans novērojums ir tāds – kad sāku runāt par finanšu pratību kā par labūtības dimensiju, kā arī kad sāku stāstīt, piemēram, par T. Harva Ekera metodi (viena no metodēm, kā rīkoties ar savu naudu, kur viens no nosacījumiem ir veidot uzkrājumus) vai tamlīdzīgas lietas, un, ka nav tas labākais variants dzīvot no algas līdz algai, auditorijā gandrīz vienmēr iestājas klusums. Cilvēkiem ir priekštats, ka tā finanšu labbūtība, ja mēs runājam personāla vadības kontekstā, tas ir tas, ko gaida no darba devēja – alga, piemaksas, prēmijas. Jā – to lūdzu, un pēc iespējas vairāk!. Man pašam kaut kas jādara? Tas paratsi netiek apspriests. Izrādās Latvijā sabiedrība ir ļoti, ļoti negatava runāt par šīm tēmām. Kādi ir tavi novērojumi?
Kristīne: O, jā. Man bija arī tāds seminārs par labūtību, par izdegšanas prevenciju. Tad es eju pa tām “četrām riepām”, un tiklīdz es pieskaros finansēm, tā bija viens komentārs – Kristīne, es aicinu atgriezties pie tēmas! Un tajā brīdī es sapratu, cik mums vēl ejams tāls ceļš līdz tam, lai mēs tiešām saprastu, ka tā ir mūsu pašu atbildība.
Šos četrus riteņus visus pieskatīt, tas nenozīmē, ka finanses attiecas tikai uz tiem, kas tur bankā vai vēl nezin kur, uz mani tas neattiecas. Un, jā, mums kā pieaugušajiem ļoti tāls ceļš ejams. Jauniešiem ir pilnīgi cita situācija.
Ar jauniešiem mēs runājam ļoti daudz par finansēm, viņi ir gatavi iztāstīt, kur viņi ko jau ir izpētījuši, viņi ir gatavi runāt par investīcijām. Jauniešos vairs nav šīs stigmas, bet mēs vēl esam tajā vecajā pasaku varā, kur nabadziņš bija tas labais un tikumīgais, bagātais vienmēr bija sliktais un briesmīgais. Tev nekas nav jādara, tikai jāaprec īstā princese un jāizdara kāds varoņdarbs, un tu tiksi pie lielas naudas.
Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es rakstīju savas pasakas. Es nenoliedzu pasaku lomu un to, ka tām jābūt, bet tās vērtības un tikumi ir mainījušies. Mēs caur šo varam ienest tās mūsdienu vērtības un tikumus, ka nav tomēr tikai pieticība tā labā pozīcija, un ja tu neesi pieticīgs, tu esi slikts. Tie ir tie stereotipi, kas mūsos dzīvo no iepriekšējiem laikiem. Jaunai paaudzei par laimi laikam ir lasītas citādas pasakas.
Inese: Jā, es to redzu arī savos mazbērnos, ka tur ir pilnīgi cita domāšana.
Tie stereotipi, ka bagātie ir slikti, un tie nabagie, tie ir ar tām labajām sirdīm. Diemžēl realitātē mēs bieži vien redzam kaut ko pilnīgi pretēju, ka tie nabagie ir apmēram tajā variantā “viss ir slikti”, un tur arī pārējais bieži vien nav kārtībā. Un jā, mana mazmeitiņa saka: “tēti, tu man dod to papīra naudiņu!”. Viņai jau ir cits priekšstats, kas ir vērtība kā tāda.
Kristīne: Nē, par tiem stereotipiem ir bijis, ka auditorijā saka: nē, nē, mums nav stereotipa vispār, un tad es saku, labi, parunāsim. Un tagad iedomājieties: pie mūsu logiem piebrauc skaista, sarkana, ļoti dārga mašīna no tās izkāpj sieviete gariem, gaišiem, matiem augstpapēžu kurpēs. Kas ir pirmais, kas nāk prātā? Un tad zāle apklust, un skaidrs, ka, lai kā mums šķiet, ka mums nav stereotipi, pirmā doma šajā brīdī nav tā, ka tā iespējams, ir ļoti gudra sieviete, kur pati ir nopelnījusi naudu. Un tad, ja es esmu skaista un gudra, es taču negribu, lai par mani tā padomā.Un tādā veidā mēs neapzināti bremzējam sevi no naudas pelnīšanas. Un tas ir tas ārprāts, kas saknē jāravē.
Inese: Es pat par sevi domāju, šķiet, es tā kā sekoju laikam līdzi, bet arvien pieķeru sevi pie kaut kādiem šādiem stereotipiem, domām. Un tad, paldies Dievam, ir jaunieši apkārt, kas ir gan mani bērni, gan mazbērni, gan arī kolēģi, kuri mani no šitā rauj ārā.
Un līdz ar to man uzreiz radās nākamais jautājums. Mēs zinām, ka darba tirgū, ikdienā blakus ir dažādās paaudzes, piemēram, vecākā paaudze un tagadējie jaunieši. Ko viņi īstenībā viens otram varētu iedot? Kādi ir tavi novērojumi un domas par šo?
Kristīne: Ļoti daudz. Ja vien viņi no abām pusēm sāktu ar atvērtību, jo, ja es domāju, ka es zinu labāk, tas aizver visas durvis. Un vienīgais, tā ziņkāre, (ko es arī mācu pašiem jauniešiem un arī mēs kā pieaugšie varētu gribēt zināt), kā viņš domā un kāpēc viņš domā tā. Zinātkāre ir tā, kas atver durvis. Nav obligāti visam jāpiekrīt, bet, ja es spēju paskatīties uz citādo ar domu, varbūt “tur kaut kas ir”, tad mums jau veidojas saruna.
Man liekas, ka es noteikti mācos gan no saviem jauniešiem, gan tiem, ar ko es strādāju kopā – to drosmi dzīvot. Atskatoties uz sevi tajā laikā, kad es pāris gadus jau braucu uz darbvietu, kas mani vairs nepiepildīja un nebija tā drosme sev to atzīt… jo mēs kaut kā esam arī tā paaudze (es jau tuvojos ļoti tiem 50, man šogad paliks 46) kas domā, lietas jāpabeidz, tās nevar pamest, te ir drošība. Un tad mēs noliekam malā savu jautājumu – kāpēc es braucu uz to darbu?
Savukārt jaunietis, viņš nedarīs neko, kamēr viņam nebūs iekšēji sajūta, ka tas ir tieši tas, ko viņš grib darīt. Un jaunietis uzdos šo savu jautājumu, man liekas, dienu dienā, vai šito es gribu vai negribu, kāpēc man tas jādara. Mēs [vecākā paaudze] kaut kā pa inercei vienkārši ejam un darām.
Es atceros, ka man tāds smagākais brīdis pašai likās, kad es pajautāju savai mammai: “vai tev patīk tavs darbs?”, kad viņa vēl nebija pensijā. Mamma atbildēja: “Es neesmu nekad sev to pajautājusi!” Un tad man likās, šis ir tas brīdis, kad es nedrīkstu sev nejautāt, un šis ir tas, ko mēs varam mācīties no jauniešiem.
Viņi tiešām nedara neko sev pāri, ja viņi neatrod atbildi, kāpēc es tagad to gribu darīt vai negribu.
Jā, savukārt, atbildot uz tava jautājumu otru pusi, ko jaunieši var no mums apgūt, tad, man liekas, ka arvien mazāk, tāpēc, ka mēs to spilventiņu tāpat nepametīsim apakšā. Un mēs taču arī nekad neesam mācījušies no savu vecāku kļūdām. Jā, mēs varam dzirdēt par kļūdām, bet mēs tās sajutīsim tikai tad, kad mēs paši tās kļūdas pieļausim. Un līdz ar to es sen esmu atmetusi domu, ka es kādu mācu. Es vienkārši esmu, man patīk tā sajūta, ka es sev esmu pateikusi, ka es esmu pavadonis. Ja mēs iedomājamies planētas, tās tāpat piedzīvo savu ceļu. Un es tur kaut kur esmu. Nevis, ka es velku, vai es stumju, vai rādu virzienu. Es vienkārši esmu blakus.
Un, jā, kad viņiem vajag, viņi zina, kur meklēt, bet es noteikti nezinu, kā viņiem dzīvot. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es strādāju ar jauniešiem, lai viņi neuzliktu sev tās citu vēlmes – tētis grib, lai esmu tas, mamma grib, lai esmu tas, latviešu valodas skolotāja to grib, matemātikas to, un beigās viņi jau vairs pat nezin, kas viņi tādi ir. Nolobīt to un saprast – šodien es gribu būt tas, es drīkstēšu mainīt savu viedokli vai profesiju arī pēc 10, 20, 30 gadiem.
Tas ir tas, ko es ar savu piemēru viņiem gribu parādīt, ka tev nav jāzina, pie mūsdienu straujās mainīgās pasaules, ko tu darīsi 40 gados! Man liekas, ka tā burvība mums, ko paņemt no jauniešiem, ir daudz lielāka nekā jauniešiem no mums. Viņiem ir jādzīvo savs ceļš.
Inese: Fantastiska atziņa, jo man, klausoties tevī, radās doma, ka tieši vecākajai paudzei ir vairāk jāstrādā ar pieņemšanu. Mums kādreiz mācīja – vecākā paudze ir jāciena! Un tad es atceros gadījumu, kad mans dēls bija mazs, es tā arī viņam mācīju, omīte ir jāciena, jo viņa ir omīte. Viņš atbildēja: lai viņa pierāda, ka viņa ir cieņas vērta!
Kristīne: Mums vienkārši viņiem jāļauj būt, viņiem jāļauj dzīvot. Protams, jo mazāks bērns, jo viņš kaut kur ir jāievirza, bet tāpat viņam ir jāļauj būt. Viņš nav mūsu turpinājums, tādā ziņā, ka mūsu sapņu vai nesasniegtā piepildītājs. Viņš ir pats jau neatkarīgs. Bet par to tavu piemēru man bija ļoti līdzīgi.
Vecākais dēls pirmajā klasē – notiek stunda, un skolotāja ienāk, un tur visi bļauj. Un skolotāja saka: es pieprasu cieņu. Un viņš saka: skolotāj, cieņa ir jānopelna. Un tajā brīdī man likās – ļoti viedi vārdi, bet par to dēls toreiz saņēma piezīmi.
Inese: Jā, pieņemšana. Bet tad jautājums, cik vispār paaudze, 50+, ir gatava pieņemt? Jā, man liekas, ka apkārt, ko es redzu, ir ļoti daudz nolieguma, tā varētu teikt. Kā lai to pieņemšanu iemācās?
Kristīne: Tad man atkal ir tāds metaforisks salīdzinājums.
Iedomājies, ka manā rokā ir nazis. Redzu, kur ir roka, un es kaut kā nejauši sagriežu roku. Kas man jādara tajā brīdī? Ļoti bieži cilvēki saka, jāaptin brūce, jāaptur asiņošana un tā tālāk. Es joprojām turu nazi! Pirmais, kas jādara – ir jānoliek nazis. Ļoti bieži mēs cepjamies par to, kas nav maināms. Jā, bija nazis, tas iegrieza rokā, punkts, tas nav maināms.
Cilvēki vienkārši cepjas, kamēr paši asiņo, cepjas par to nazi. Mēs nepārmācīsim to jauno paaudzi domāt pa savam. Kā mēs varam zināt, kā viņiem dzīvot viņu pasaulē? Tā vietā, lai mēs domātu par to, mēs pieņemam, ka jaunieši ir tādi, un domājam, kā mēs varam savstarpēji mijiedarboties.
Nevis vienkārši mēs te savā burbulī uzskatām “ārprāts, kādi tie jaunieši!” Jaunieši ir superīgi. Reāli forši, ja mēs tiešām mākam uz viņiem paskatīties nevis: “mūsu laikā tā nebija”, bet bieži vien ir vērts atcerēties, vai tiešām tev likās, ka jaunībā tevi vecāki un vecvecāki saprata? Droši vien, ka nē, tāda ir tā lietu kārtība.
Kā beigt to “cepienu”? Vienkārši ir lietas, ko pieņemt un saprast. Kā mēs varam gūt labumu no tā, ka jaunieši ir datoros. Jo mēs ļoti šausmīgi satraucamies, ka viņi ir tur. Visticamākais, viņi būs tie, kas attīstīs un vairāk atvieglos darbu nākotnē, jo daudz kas būs automatizēts!
Kā to pārtraukt? Es redzu tikai vienu tādu likumu: labi, cepties varam, bet ierobežojam laiku. Sarunājam laiku, piemēram 10 minūtes un tad prasām – ko ar to darīt? Citādi mēs zaudējam tajā enerģiju. Kāda jēga, ja nevaram neko mainīt? Skatāmies uz to, ko varam mainīt.
Mēs atgriežamies pie tāda mana mīļa teiciena maini vai smaidi. Un šis ir tas veids, manuprāt, kā izkāpt no tās bezjēdzīgās čīkstēšanas, ka vai nu šis ir manā maini plauktiņā vai šis ir manā smaidi plauktiņā. Tātad lietas, kuras es nevaru mainīt, ir smaidi plauktiņā.
Tātad atrodi veidu, kā ar to sadzīvot. Un lietas, kuras es varu mainīt, tad man ir jāpieņem lēmums, ko es daru, lai to mainītu. Ja es neko nedaru, es ļoti atvainojos, liekam to smaidi plauktiņā, un nedarām ar to neko.
Inese: Fantastiski! Vēl es arī iedvesmojos no tavas uzstāšanās pasākumā Iedvesmai un jaudai.
Zini, kas man ļoti patika? Tu minēji par to kritienu augšup, par R.Rora grāmatu un par to, kā savu dzīvi analizēt. Teiksim, ja tu esi nonācis kaut kādā punktā, kad tu gribi kaut ko paanalizēt, tad uzzīmē dzīves līkni, tur plusus, mīnusus, un tad analizē tos kritiskos punktus.
Jautājums, tagad mēs atgriežamies pie sievietes 50+, ja es esmu nonākusi strupceļā, ja es gribu kaut ko mainīt, vai šis man kaut ko dos? Vai, izanalizējot ar minēto metodi savu dzīvi, vai būs rezultāts?
Man kā koučam bijušas atsevišķas sesijas, kad man cilvēks saka: beidz ākstīties, mums šitie uzdevumi līdz kaklam, kāpēc rakņāties pagātnē? Es dzīvoju šodien un tagad! Jā, šāda tēze dzirdēta no mana vecuma dāmām.
Kristīne: Es zinu, ka visiem noteikti nav jārakājas. Ja tev nerodas jautājumi par to, vai tu esi laimīgs vai nē, ja tev ir tiešām viss ir labi – priekš kam? Neredzu jēgu. Bet, ja rodas jautājumi, ja gribu kaut ko citādi, tad tu vari citādi izdarīt tikai tad, ja tu zini, kurā punktā tu stāvi un kurp tu grib aiziet. Ja tev plecos ir ļoti smaga mugursoma ar visu, ko tu stiep līdzi par to, kas tev neizdevās, kaut ko ne tā izdarīji, tad tur ir tāds notikums, ko tu stiep līdzi – ir pilna mugursoma vienkārši ar kaut ko. Tad šis ir veids, kā to mugursomu iztukšot, lai neiekultos tajā pašā taciņā, kur jau ierasts iet.
Ņemam tās pašas finanses, par ko sākām runāt. Starp citu, mēs, 50+ paaudze- kāpēc mēs nekrājam? Tāpēc, ka mūsu vecākiem vai mums pašiem jau ir slikta pieredze – Banka Baltija, un citas, līdz ar to – nav jēga krāt, viss pazudīs un tā tālāk. Tā mēs stiepjam mugursomā, šo ļoti “foršo” pārliecību, jo tajā un tajā gadā mēs tur pazaudējām, mums no sakrātajiem tur, nezinu, 3000 rubļiem palika cik tur tie “repšiki”.
Jā, un šis stāv mūsu mugursomā, ko mēs stiepjam līdz, un tagad kāds sāka runāt par investīcijām, vai es gribētu kaut ko sākt krāt, lai piepildītu kādu sapni, atvērtu savu mazo handmade veikaliņu vai vienalga ko, bet nē, es taču “zinu” – nav jau jēga krāt, jo taču mugursomā stāv šī pārliecība! Un tātad es ieraugu, ka toreiz, tiešām šis man ir iespaidojis, es to esmu ielikusi mugursomā! Tad kas bija ieguvums šodienai? Un varbūt no šī es varu iemācīties, ka, ok, gadās visādi, bet turpmāk, ja es investētu, es ieliktu olas vairākos groziņos. Re, kur ir viens labs ieguvums! Es varbūt to neiemācītos, ja tas toreiz tā nebūtu noticis.
Varbūt arī uzdrošināties sakrāto investēt jau ātrāk, nevis turēt zeķē. Vienalga, ko kurš iemācās no šī, bet mēs izkrāmējam to notikumu no mugursomas. Mēs varam aiziet pa citu ceļu, jo, ja tas turpina būt mugursomā, tad …. es nekrāšu.
Un tā ir ar visu ko. Piemēram, ir somā škiršanās! Tātad visi vīrieši ir tādi, tāpēc es viņiem neuzticos! Man ir 50+, es dzīvošu labāk viena pati ar šo mugursomu – tiešām viss tā arī būs. Ja mēs to izkrāmējam, ok – īstenībā es no tā iemācījos, ka man ir jāuzmanās. Ko nu kurš iemācās no tā. Bet es varu to mugursomu izkrāmēt un skatīties atkal uz dzīvi, kā uz baltu lapu – izrādās, ka es varu iet pa citu ceļu un satikt citus cilvēkus. Tajā brīdī, ja mēs tiešām negribam iet ierasto ceļu, es paņemšu visas dāvanas no visa, kas ar man iepriekš ir noticis, un došos citā ceļā jau ar to gudrību, ko es varu paņemt no tiem notikumiem.
Inese: Paldies, Kristīne, par skaidrojumu. Es tagad daudz labāk sapratu, ka būtiskākais ir saprast, ko es ieguvu pat ar to negatīvo pieredzi!
Kristīne: Visvairāk no negatīvās mēs varam paņemt ieguvumus, jo tiešām tas, kas ir noticis, tas ir palicis atmiņā, un tad es tiešām tajā brīdī, kad es to zīmēju, krāmēju ārā, es skatos, jā, šitāds notikums bija, es viņu visu laiku staipu līdzi. Labi, es viņu izpakošu.
Pateicoties tam, es tagad esmu tāds un šitāds, un es varu to vairs nestaipīt līdzi, tur var arī būt diezgan trakas lietas, kā es uzstāšanās arī minēju, man izgāja bērns caur stikliem, un es to staipīju līdzi ar domu, ka es esmu slikta mamma, un tas iedod tādu trauksmi visu laiku. Man ir pusaudži, un viņi negrib, lai viņus pieskatītu, un šis ir tāds brīdis, kad es varu izkrāmēt ārā to notikumu un saprast, ka pateicoties šim notikumam, mēs visa ģimene ieguvām to sajūtu, ka jā, katra diena ir vērtība, un rītdiena nav apsolīta, un tu nevari šodienu vienkārši izniekot tikai tāpēc, ka tev ir slikts kārastāvoklis, vai tāpēc, ka tev vienkārši nepatīk kaut kas. Pateicoties šim notikumam, man liekas, ka mēs kļūstam daudz viedāki par dzīvi, un tad viss – es to vairs nestaipu līdzi, es eju tālāk ar to pārliecību, ka katra stunda ir vērtība, katra diena ir vērtība. Tā mēs visus notikumus varam izpakot, un iet tālāk – es izpakoju visas dāvanas, es tagad esmu gudrāks.
Inese: Par “52 pakāpieniem”, es atveru to kastīti, un kā pirmo ieraugu “Kāda ir tava neto vērtība?”. Es zinu, kas tas ir, bet mani vienmēr ir mulsinājusi šī neto vērtība. Kādēļ tas ir būtiski?
Kristīne: Tas ir, lai izslēgtu to ilūziju par to, ka kaut kad būs labāk. Ja es neko nedarīšu, un es turpināšu dzīvot kā līdz šim, tad es sevi varu apmānīt ar to, ja, piemēram, man ir lielāka alga. Pirms diviem gadiem tur alga bija tik, tagad ir lielāka, es dzīvoju labāk.
Neto vērtība ir tāds kā fakts par to, kā es apsaimniekoju savu naudu. Jo, ja viens, kurš pelna tūkstoti, un cits, kurš pelna piecus tūkstošus, kurš dzīvo labāk? To nav iespējams noteikt tikai no fakta par naudas apjomu. Tas ir tas, kā viņš apsaimnieko šo naudu, un to parāda neto vērtība, kurā es redzu, kaut vai es pelnu tūkstoti, bet es neesmu mīnusos.
Savukārt, ja man ir pieci tūkstoši, man neto vērtība ir mīnusā, jo es gribēju to smuko mašīnu, kāda ir kaimiņam, man vajadzēja grilu dārzā labāku nekā jebkuram kaimiņam, un tā tālāk. Beigās ikdienā man paliek stipri mazāk, un es esmu varbūt ballītēs iztērējis visu.
Un te ir stāsts par to, ka šī neto vērtība mazliet atgriež realitāti. Īstenībā es esmu plusos ar to, ka man ir tūkstots eiro, un es varbūt, skatoties pēc pusgada, parēķinot, būšu vēl vairāk plusos. Tātad, kā es apsaimniekoju naudu, to parāda mana neto vērtība.
Un man liekas, ka tas ir tāds realtātes “check”, pret kuru pamērīties, kā es protu apsaimniekot savu naudu. Es kādreiz pati pretojos šim, man nepatika, man likās, ka kāds lien manā makā, jo es kādreiz biju šopaholiķe, un es pamatā tikai tērēju, un man likās, ka dzīvoju tikai šodien. Un tajā brīdī, kad tu sāc to neto vērtību redzēt, ka tā iet plusos, tu gribi vēl gudrāk apsaimniekot to naudu, un vēl gudrāk, un beigās tā ir tāda aizraujoša spēle, kurā es saprotu, aha, jo arī manas grāmatas ir manā neto vērtībā pilnīgi noteikti iekšā, jo tā ir vērtība. Vai mēs to naudu nodzeram un nopīpējam, piemēram, vai mēs viņu iztērējam foršās izklaidēs, kas arī droši vien nav slikti, jo mums ir arī sevi jāapbalvo. Un kas kuram ir tā balva, bet neto vērtība ir tāda atzīme tam, cik labi es apsaimniekoju savu naudu.
Inese: ļoti labi, tu man paskaidroji katrā ziņā labākais skaidrojums, ko es par šo vispār varēju iedomāties. Katrā ziņā tas man būs stimuls noteikti atkal pie šīs tēmas pieķerties.
Kristīne: Viens piemērs: savulaik, kad strādāju bankā, es atceros, ka mums bija tāds projekts, kad tika atlasīti, neatceros, cik bankas gudrie prāti no visas Baltijas un mūs aizsūtīja ģenerēt inovatīvas idejas. Mums par šo papildus katru mēnesi piemaksāja. Tur noteikti bija kaut kāda nauda summa, neatceros, pieņemsim 200 eiro. Gada garumā piemaksāja šo piemaksu.
Kad pagāja gads, kādā sarunā ar kolēģiem es saku, nu, kur liksiet tos sakrātos 2000 eiro? Viņi saka, kā? Kādus sakrātos? Kā es tagad dzīvošu bez tiem? Un te ir stāsts par to, ka tad, kad ir papildu ienākums, tas, kurš neapsaimnieko savu naudu, viņš vienkārši domā – es varu tagad beidzot nopirkt kaut ko vēl klāt, un man ikdiena uzlabojas! Bet pēc gada es nezinu, kā lai es dzīvoju, jo man vairs šo ienākumu nav. Savukārt man likās, ka es līdz šim dzīvoju ar šādu algu, man tie 200 eiro ir papildus, paskatīšos, ko pēc gada par to varu nopirkt.Te arī neto vērtība pieauga par tiem 2000 eiro, un dzīves līmenis nemazinājās. Un tas ir stāsts par to, kāpēc parēķināt un kāpēc paskatīties.
Inese: Jā, šis arī ļoti labs piemērs par neto vērtību.Parasti jau ir tas priekšstats, ja man tagad ir lielāka alga vai es saņemu prēmiju vai piemaksu, beidzot varu atļauties to un to nopirkt.
Kristīne: Vēl viens traks piemērs no Covid laika. Tad, kad ģimenēm ar bērniem par katru bērnu 500 eiro samaksāja, man bija tik skumji skatīties uz ģimenēm, kas beidzot nopirka kafijas aparātu. Pēc kāda laika viņiem nebija naudas, par, ko nopirkt kapsulas šim kafijas automātram, jo tie ienākumi jau nemainījās. Un tā ir tāda ilūzija par to, ka, ja ienāk papildus nauda, man sevi jāapbalvo! Bet varbūt, ja padomātu gudrāk, piemēram, ja tev ir trīs bērni – 1500 eiro var kaut kur investēt…
Es nesaku uzreiz, ka te ir jāsāk saprast investīcijas, bet piemēram, ja es esmu manikīrs un strādāju ar kaut kādu lampu, varbūt, ka es varu nopirkt labāku, lai es varu strādāt ātrāk un apgūt vairāk. Vienvārdsakot, padomāt, nevis vienkārši tērēt. Kafijas aparāts beidzot ir, un tad trīs mēnešus es padzeru to kafiju, un pēc tam man nav, par ko nopirkt kapsulas. Un kafijas aparāts tagad stāv kaut kur uz skapja, apklājies ar putekļiem…
Inese: Jā, mēs atgriežamies pie tā, ka finanšu pratība ir samērā sāpīgs jautājums mūsu sabiedrībā. Ir dzirdēts no citiem, ka citās Eiropas valstīs ir atvērtāki šiem jautājumiem, bet Latvijā, man šķiet, tas padomju laika mantojums šajā tēmā ir ļoti dzīvotspējīgs.
Kristīne: Šī ir vēl viena būtiska lieta, ko mēs varam mācīties no jauniešiem. Nekautrēties, jo tieši tāpat, kā mēs runājam par veselību, tā mēs varam runāt arī par naudu.
Inese: Es kā personāla vadītājs, esmu ļoti daudz piedalījusies personāla atlasēs, kur, protams, kandidātiem ļoti bieži intervijās uzdod arī jautājumu, kādi ir tavi hobiji. Zini, kādas atbildes ļoti bieži izskan? Man patīk pastaigāties, dārza darbi, lasīt grāmatas, žurnālus. Es teikšu, ka 50% atbildes apmēram ir šādas. Tad ir jautājums, vai tas tiešām ir hobijs? Kāds ir tavs uzskats? Kādam ir vajadzētu būt hobijam?
Kristīne: Viens, ko man parasti gribas nošķirt, mēdz teikt: ka uztaisi tā, lai tavs hobijs ir tavs ienākuma avots un tev nekad nebūs jāstrādā. Man liekas, tas ir tas bīstamais, tāpēc, ka tajā brīdī uz hobiju ir liels spiediens, lai es ar to varētu nopelnīt.
Bet hobija ideja ir uzlādēties, atbrīvot domas, labi justies. Hobijam ir jābūt tam, kas tevi tiešām ceļ un spārno, un tur nedrīkst būs spiediens, ka ar to ir jānopelna. Ja sanāk nopelnīt ar to – fantastiski, bet tajā brīdī, kad es, piemēram, tamborēju čībiņas, es nedrīkstu domāt par to, ka man vēl jāuztamborē četras, lai es nopelnītu tik, cik es gribu.
Es esmu strādājusi ar juvielieri, kamēr tas bija viņas hobijs. Viņa tiešām ar to pelnīja, bet nepiespiestā veidā. Tiklīdz viņa saprata, ka ies prom no darba, tas viņai uzlika tādu spiedienu, ka šis vairs nebija hobijs. Man liekas, ka hobija definīcija ir tāda, ka tu vienkārši tur aizlido kaut kādā procesā, kurā tevī atbrīvojas domas. Ja tas ir dārza darbi, forši. Un ir forši, ja visiem pārējiem no tevis tiek tomātiņi, bet, ja man ir obligāti jāiet ravēt, kaut šodien negribu, pazūd tā hobija brīvība.
Man liekas, ka tā ir tā brīvība, kas definē hobiju. Tās drīkst būt arī pastaigas un tas drīkst būt arī grāmatu lasīšana. Man arī grāmatu lasīšana ir viens no hobijiem, bet tas ir tas, ka jā, es aizlidoju tur vienkārši.
Man liekas, hobiju definē tas, ka tā ir kaut kāda darbība, kur tev ļoti patīk process un tam nav nekādu pienākumu.
Inese: Tu spēj iedot fantastiskas definīcijas par tēmām, par kurām es esmu domājusi kaut kā citādāk.
Jo par šo, ko tu minēji, ka ar hobiju tu pelni naudu un tad tu būsi laimīgs – taisnību sakot, es arī esmu mazliet aplauzusies, jo es sapratu, ka gluži tikai ar hobiju pelnīt – tad, kā tu teici, rodas spiediens, spriedze. Tu saproti, ka tad sevi ir jāreklamē, bet man nepatīk sevi reklamēt. Tad aizgāju atpakaļ uz algotu darbu.
Kristīne: Tur vairs nav brīvības, tur ir tā lieta.
Inese: Fantastiski, tu atkal man nodefinēji, saliki kaut kādas domas pa plauktiņiem. Citādi es ar šo mocījos, nu kāpēc es atkal aizgāju strādāt…
Kristīne: Ļoti svarīga ir tēma par to, kā mēs nosakām cenu par savu darbu, par savu laiku. Tas ir vēl viens no stereotipiem, kurā man ir nācies strādāt ar sociāliem uzņēmējiem, kas vispār ir idejas cilvēki. Viņiem tikai pasauli padarīt labāku. Līdzko ir jānosaka cena, tā rodas iekšēja baile. Tie ir arī tie vecie stereotipi.
Tātad, ja es daru labu, es par to nevaru saņemt naudu. Kāpēc tā ir? Ja es, piemēram, pumpēju vienu mašīnas riepu, man otra obligāti jāaizlaiž? Nu, nē. Tas arī ir par tādu izpratni, ka nosaukt cenu ir tikpat normāla lieta.
Inese: To es arī uz sevis esmu izbaudījusi. Kad man prasa, cik maksā manas konsultācijas stunda, es nezinu atbildi.
Kristīne: Man šeit palīdz pašai priekš sevis tā doma, ka es strādāju vai nu dārgi vai par brīvu. Un kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad es strādāju dārgi, man paliek resurss un laiks darīt labos darbus, jo es ļoti daudz esmu arī brīvprātīgais dažādās jomās. Un tad man ir vieglāk paprasīt to cenu.
Tātad, lai mans resurss būtu arī brīvprātīgajā darbā, man ir jānopelna normāli, lai man nebūtu jādomā par to, lai man nebūtu jāskrien un jāķer katra kāpeika. Un tad ir vieglāk. Es nepelnu neko un es saņemu milzīgu gandarījumu. Savukārt, ja es paprastītu, nu, nedaudz, tad kur ir gandarījums? Man liekas, ka tā ir tāda sevis nenovērtēšana. Tā ir vēl viena milzīga tēma par pašapziņu.
Inese: Es tieši gribēju teikt, ka pašapziņa, man šķiet, 50+ paaudzei, ir – kā kuram… Un pamanīju klupšanas akmeņus arī sevī, ka ir kaut kur tas ieaudzinātais, vai tās bērnības traumas, kas mums nāk līdzi, bet tā ir. Man personīgi arī tā ir kā cīņa. Kaut gan es it kā tik daudz zinu, tad daudz esmu mācījusies, un tik un tā ir nemitīga iekšēja cīņa.
Kristīne: Un tāpēc ir jauki piešķirt vārdam “cena” pretī vārdu “vērtība”. Kas ir tā vērtība, ko es dodu? Un tad tomēr ir vieglāk to cenu nosaukt, jo tā ir vērtība. Jā, varbūt nevar tik viegli nodefinēt, cik liela ir tā vērtība, bet ja esmu pārliecināts par to, ko es daru un tas, ko es radu, ir vērtīgs, tad tas drīkst maksāt.
Mēs taču arī ejam pie zobārsta, mēs ļoti labprāt maksājam, jo mēs apzināmies to vērtību. Un tad kāpēc mēs pakalpojumiem neliekam to vērtību. Tas nekas, ka es tur esmu desmit gadus studējusi šo tēmu vai ne, tā jau nav nekāda vērtība, man tas viegli nāk…
Un tad ir vēl viens tāds stereotips, kas mums ir ielikts par to, ka lai dabūtu naudu, ir smagi jāstrādā. Tātad, ja es kaut ko daru ar prieku, vadu jums nodarbību, man par to ir milzīgs prieks. Nu kā tas var maksāt tik daudz? Nu var! Nauda drīkst nākt arī vieglāk! Nav obligāti jāstiepj lieli vezumi, lai tikai nopelnītu.
Inese: Un šeit, laikam, mēs atkal atgriežamies pie jauniešiem. Es arī esmu runājusi ar tādiem jauniem uzņēmējiem: Es strādāju arvien mazāk, bet paprasu lielāku cenu, un man parādās brīvais laiks. Un tas ir atkal, ko šī mūsu 50+ paaudze nemāk, nu, kā es tā paprasīšu lielāku maksu?
Kristīne: Un tik strādā, un izdeg, un rukā, un redz, tas jaunietis, kuram ir brīvais laiks – viņam paliek laiks labiem darbiem, viņam ir idejas, ko darīt. Vai šī paaudze, 50+, vai mēs mākam darīt neko? Mums tas ir jāmācās!
Nemākam. Tas ir tas rukāšanas ritens, kurā, ja es parukāju vairāk, paprasu mazāk, bet man būs, kur sevi nodarbināt.
Bet, iedomājies, es tagad paprasu vairāk, man būs brīva diena, ko man ar to darīt? Un tas ir tas – mēs nevis nedarām neko, bet mēs iemācāmies darīt neko. Nu, ja vajag to vārdu darīt, tad iemācies darīt neko.
Inese: Tu mani kārtējo reizi noraksturoji, jā, es arī nemāku. Un man ir apmēram tā, kad es atceros, kad, piemēram, skatos filmu. Un tad: nu, kā es tā sēdēšu? Nu, paņemu tamborēju, paņemu gludinu veļu, jā. Nevar taču tāpat vien skatīties filmu!
Kristīne: Nedrīkst, jo tad taču es slinkoju… Un te atkal tie vecie stereotipi. Tas arī ir briesmīgs piemērs no mana tēta jaunības. Viņš visu mūžu ir strādājis celtniecībā. Un viņš saka, ka viņš sāka smēķēt 40 gados, tāpēc, lai dabūtu pīppauzi. Jo pauze no darba bija tikai tiem, kas pīpē. Un tā ir tā lauzītā izpratne. Tātad, ja es vienkārši apsēdīšos uz desmit minūtēm, es esmu sliņķis. Ja es izeju uzpīpēt, tad ar mani viss kārtībā. Jo viņš teica, tajā brīdī viņš apzinājās, ka viņam nav tik daudz spēka, lai rukātu, rukātu, rukātu.
Inese: Mēs te runājām par savu vērtību, un daudz tagad runā par harizmu, ka harizmu var uztrenēt, un tamlīdzīgi, ka tikai jāgrib. Kāds ir tavs priekšstats vai domas – harizmu var attīstīt vai tas tomēr ir dabas ieliktais? Man vismaz mācīja, ka tas ir, būtībā, cilvēku bioķīmija, saistīts ar viņu seksualitāti. Līdz ar to vai nu tu esi harizmātisks cilvēks vai neesi? Tāds ir mans priekšstats, bet varbūt es arī kļūdos?
Kristīne: Man liekas, arī droši vien atkarīgs no definīcijas, ko mēs saprotam ar harizmu, manuprāt, harizmātisks ir viens cilvēks, kurš ir patiess. Patiess pret sevi, patiess pret pasauli, kurš ir īsts. Jo man iesēdās atmiņā tāds teiciens, ka mēs visi piedzimstam unikāli. Mēs reāli piedzimstam katrs tik unikāls, un mēs ar laiku sākam veidoties kā kopijas. Tajā kopiju bariņā izlec tas, kurš ir īsts, jo viņš ir atšķirīgs, jo viņš vienkārši ir viņš. Man liekas, ja mēs katrs varētu būt es pats, mūsos katrā ir tā unikalitāte.
Man liekas, ka tā harizma tieši tas arī ir. Es esmu klausījusies neskaitāmas uzstāšanās, kur, pēc visiem priekšrakstiem, šis cilvēks nevarētu iedvesmot, jo viņam tur, nezinu, raustās valoda. Viņš varbūt ne tā kustas, ne tā jūtas, bet tiklīdz viņš tiešām ir īsts, viņš aizrauj pasauli.
Ja viņš tic tam, ko viņš dara, viņš no sirds arī grib pārējiem pateikt, tad man liekas, ka tā ir tā harizma. Ja mēs tagad sāksim mācīt, harizma ir tas, ka tev ir skaļa balss. Bet varbūt tieši, kā tu pati teici, seksīgi ir tas, ka tev tā ir tāda pieklusināta. Tas ir tas unikālais. Man liekas, ka to var attīstīt, atmetot to, ko esmu kopējis gadiem. Tās maskas, ko mēs uzliekam.
Inese: Tā kā tu arī uzstāšanās reizē teici, es par to pierakstīju kā citātu, “joprojām ticētu tai personībai, ko biju izdomājusi”. Fantastiski vārdi! Beidzot noticēt sev. Kādēļ gan to nevarētu arī 50+ gados – beidzot noticēt?
Kristīne: Man tas salīdzinājums ir ar tādu korseti. Mēs kā mazi bērni apliekam sev korseti un tad pievelkam. Man ir jābūt gudram, lai es būtu vērtība. Man ir jābūt tādam, man labi jāuzvedas, man tas jādara. Man jāiet studēt tas, man tas. Beigās mums vienkārši nav ko elpot, tāpēc, ka tā neesmu es. Varbūt, ka es esmu tā, kas glābj delfīnus kaut kur pasaulē. Es sev neesmu ļāvusi to dzirdēt. Ja es glābšu delfīnus, tad es būšu harizmātiska tajā delfīnu glābšanā, jo es darīšu to, ko es gribu.
Tāpēc, ja es apgūšu visu par publisko runu, iztaisnošu savus matus, es neticu, ka tas šādi dos harizmu. Tā būs tāda kopēta harizma. Tāpēc jau harizma ir tāds netverams jēdziens, jo to jūt.
Tas nav kaut kas tāds, kas ir aprakstīts. Man liekas, ka tas īstums ir tas, kas iedod harizmu. Ja es spēju atmest to visu – vienalga, kurā vecumā, un beidzot saprast – jā, tie ir mani čirkainie mati, un man tie nav jātaisno, lai es būtu forša un harizmātiska vai vēl nezin kāda.
Ne velti manu vērtību pašā augšgalā ir patiesums, nekā citādi. Ja esmu patiesa pret sevi, es daru to, ko es tiešām gribu, es esmu patiesa pret apkārtējiem, es esmu kopā ar tiem, ko es patiešām gribu, atmest tās nepatiesās, es tās mēģinu saukt arī par tādām rasola draudzībām, ka mēs vienkārši aiz ieraduma ēdam rasolu kaut kur, un neviens no mums tur nav īsts. Jo neviens tur negribētu būt, bet mēs esam pēc kaut kāda ieraduma tur gājuši. Un tad, kad tu sāc to visu atmest un tu kļūst īsts, sākumā tu nepatīc varbūt tāpēc, ka mēs taču vairs nezinām, ko no tevis gaidīt.
Inese: Tādēļ jau runā par to autentiskumu, ka tas ir būtiski. Par līderību vispār – šobrīd ļoti visi vēlas, lai vadītāji būtu līderi. Jo es kā personāla vadības pasniedzēja, zinu, ka vienbrīd teica, ka ne visiem vadītājiem jābūt līderiem, citiem ir jābūt vienkārši vadītājiem menedžeriem. Šobrīd jau runā par to, ka visiem vadītājiem vajadzētu būt līderiem. Mēs zinām, ka Latvijā ļoti daudz vadītāju ir sievietes. Forumā Līdere stāsti tiešām gan iedvesmojoši, gan ļoti pacilājoši, bet tam cauri vijas tas, ka tā līderība nāk caur sāpēm, dažādiem kritiskiem gadījumiem. Ļoti reti mēs dzirdām tos stāstus, kas ir par to, ka man tas izdevās tā viegli.
Tad ir jautājums, kā lai to autentiskumu es ienesu līderībā, jo mana vecuma paaudze, mēs esam pieraduši pie tā, ko mums bērnībā mācīja, ka jāciena vecāki, jāciena valdība, jāciena visi, kas ir augstāk stāvošie [domāts – amatos]. Tagad izrādās, ka bērns pasaka, tu pierādi, ka tu esi cieņas vērts!
Kristīne: Līderis ir tas, kurš pats ir aizrautīgs par kaut ko, un viņš nevis velk pārējos kaut kur vai stumji, bet viņš ir, kā mēs jau sarunas sākumā runājām, ka viņš ir tas pavadonis, un līdera klātbūtē cilvēki aug. Jā, tikai autentisks cilvēks spēj aizraut pārējos droši vien, jo viņš nespiež nevienam neko.
Ja tu runā par tām sāpēm, kas ir nākušas un mūs veidojušas, jā, kādam dzīvē vairāk, kādam mazāk. Es ticu, ka ar mums katru notiek, tas, kam jānotiek, un, jo es vairāk spēju to pieņemt, jo es esmu autentiskāks. Ja es pretojos, tad es mēģinu sevi veidot. Tā līderība ir kaut kas līdzīgs harizmai.
Inese: Jā. Bez tā jau tā tā līderība nekādi. Protams, līderiem jau ir uzskaitītas tik daudz kompetences – tas atkal ir mazliet tā kā viens rāmīts, kurā tev jāietilpst. Bet manuprāt, līderi ir daudz kas vairāk par šo uzlikto rāmi.
Kristīne: Jā, tātad, ja mēs paņemam līderi un autentiskumu ieliekam vienā, tad tur pazūd konkurence. Jo, ja mēs neesam autentiski, bet mēs konkurējam veidā – es esmu labāks un tu esi sliktāks vai otrādi. Bet tiklīdz mēs esam autentiski, mums nav par ko konkurēt, tātad mums abiem ir vieta šeit, un tas ir tas, kā es strādāju arī ar jauniešiem. Es nezinu labāk par viņiem. Mēs esam vienā plaknē, mēs viens otra domas cienām. Tas ir tas līderis, kas ļauj viņiem attīstīties, nevis tas, kurš pateiks: tā jaunieši, jums vajag to vai šito.
Inese: Es biju pierakstījusi tādu jautājumu, vai bērni ir mūsu skolotāji, bet es domāju, ka šo jautājumu vairs varu neuzdot, mēs jau par to visu laiku runājam, ka mums ir drīzāk ko mācīties no mūsu bērniem, no jauniešiem, no nākamajām paudzēm, nekā mēs pat spējam šobrīd.
Vai esi jau kādreiz bijusi kā lektore forumā Līdere vai šogad pirmo reizi? Kā tev šķiet, kāda būs tā tava pievienotā vērtība no tā, ka tu tagad iesi priekšā šīm sievietēm, kuras būs dažādā vecumā, kur būs gan reālas līderes, gan tās, kuras atnāks iedvesmoties?
Kristīne: Es ļoti ceru, ka mans stāsts iedos iedvesmu sievietēm būt patiesām pret sevi. Kā tu arī minēji, neticēt tām personībām, kas ir izveidotas, tikai inerces pēc.
Es gribu ar savu stāstu parādīt, ka tu jebkurā brīdī vari to apšaubīt un pajautāt, vai tiešām es esmu tur, kur es gribu būt, un es daru to, ko es gribu darīt. Būt patiesai pret sevi. Un es gribu iedrošināt sievietes uzdot šos jautājumus, lai arī reizēm varbūt ir neērti, jo tad kaut kas ir jāmaina.
Ja es atklāju, ka es negribu tur būt, kur es esmu, tad kaut kas ir jāmaina. Un tad sākas pats grūtākais darbs, jo kamēr es to izliekos neredzam, nekas nav jādara.
Bet, kad es uzdošu sev šos jautājumus, es to ieraugu, es to vairs nevaru neredzēt. Un tad ir vajadzīga drosme, lai veiktu pārmaiņas. Tās ir milzīgas neērtības, tā ir sajūta, ka tu stāvi pie sasistas siles, jo nekas vairs nav tā, kā bija.
Mainot profesiju, tev vairs nenāk nauda noteiktā datumā, un tev vairs nav tā drošība. Un tevi vēl neviens nezina tajā jaunajā sfērā, kur tu gribi būt, un tas viss ir milzīgs darbs. Bet, manuprāt, dzīve ir viena, un es gribētu, lai mēs katrs to nodzīvojam pēc labākās sajūtas, ka es esmu šo dāvanu karti iztērējusi godam! Kāpēc es saku dāvanu karti – jo manā “52 patiesības” pasaku grāmatā ir stāsts par dāvanu karti, ko vecāki mums iedevuši – dzīvi. Tai nav konkrēta derīguma termiņa. Mēs nezinām, kad tā beigsies un tieši tāpēc varam nepaspēt to iztērēt kā gribētos. Mūža nogalē mēs ieraugām – es taču varēju to vai šito, bet jau termiņš ir klāt. Es tiešām apzinos, ka tā ir tik milzīga dāvana, kuru es izvēlos dzīvot, sekojot savai sirdij.
Nevis uzliktā iedomu dzīve, kura varbūt nemaz nav mana. Tā kā es ļoti ceru iedvesmot mūsu sievietes kaut vai uzdot sev šo neērto jautājumu. Un ja tiešām ir kaut kas tāds, ko es gribētu mainīt, tad es gribu ticēt, ka mūsos katrai ir tas resurss, lai mēs to varētu mainīt.
Inese: Kopsavilkumā, principā vienalga, vai tev ir 40, 50 vai 60 gadi, ir vienmēr vērts mainīt kaut ko, ja tu jūti un saproti, ka kaut kas nav riktīgi tavā dzīvē?
Kristīne: Jā, un tas ir tas brīdis – maini vai smaidi!
Jā, es varu saprast, ok, es gribēju būt balerīna, un man tagad ir 60, nu kāda es vairs balerīna, bet es varu sākt iet dejot! Mūsdienās mēs varam jebko! Es atceros, tai pašā “Iedvesmai un jaudai” bija sieviete, kas bija izdomājusi, ka viņa savos 50 sāks spēlēt vijoli. Viņa taču uzkāpa uz skatuves ar priekšnesumu ar vijoli! Un nav jau stāsts, ka man jākļūst par dīvu, bet es varu sākt darīt tādas lietas, kas mani vienmēr ir aizrāvušas.
Es sāku spēlēt klavieres no novembra. Visu mūžu esmu sapņojusi, man tik žēl bija, ka mani nepalaida mūzikas skolā. Jā, es nebūšu Raimonds Pauls un nekļūšu par izcilu pianistu, bet es varu darīt savam priekam un tas kaifs, kas nāk no tā, es sēžu pie klavierēm, man priekšā ir logs ar skatu uz dārzu un es vienkārši spēlēju un tas ir kaut kas fantastisks. Varbūt ir lietas, kuras es nevaru mainīt gluži tā kā izsapņots, bet es varu – kaut ko! Manas bērnības sapnis bija strādāt skolā. Jā, es nekļuvu par skolotāju, bet es esmu MOT trenere un es strādāju ar jauniešiem. Tā kā kaut mazumiņu mēs varam paiet pretī tajā sajūtā, ka mēs kaut ko varam mainīt.
Inese: Es piedalījos, kā lektore vienā projektā Ukrainā, kur man bija stāsts par laika menedžmentu un līderību arī, jā, es ukraiņiem stāstīju. Stāstīju arī par mērķiem. Es pēkšņi izdomāju savā galvā, ka es tūlīt izteikšu kādu fantastisku piemēru.
Es tāda kupla savās miesās vienmēr esmu bijusi, un es saku: nu tad iedomājieties, ja mans mērķis tagad būs tāds, ka es gribu dejot baletu! Kā jūs domājat, vai tas mērķis man ir sasniedzams? Un atskan balss no zāles: “Bet ir taču arī alternatīvais balets…” Jā. Kopš tā laika es šo piemēru vairs tādā kontekstā nestāstu.
Kristīne: Domāšana, ka nekas nav maināms un es būšu laimīgs tikai tad, kad paies šis, aizies tas – tā ir tāda dzīves atlikšana. Man liekas, ka mēs nevaram atlikt dzīvi, tu pieminēji arī Ukrainu. Es pagājušajā gadā vadīju Ukrainas pedagogiem labbūtības nodarbību attālināti, viņi sēdēja bunkuros un mēs runājām par stresa vadību, par tādām lietām. Un viņi bija pieņēmuši to situāciju, kas ir aiz loga, bet viņi vēl ir dzīvi un šeit, viņi var justies labi, viņi drīkst justies labi arī šādos apstākļos. Nu tie mazie sīkumi, kuri, jā, pat, kad ir milzīgas problēmas apkārt… bet arī kara laikā dzimst bērni, un arī kara laikā precas. Neatlikt dzīvi tikai tāpēc, ka tagad nav tā, kā es gribu.
Domāšana, ka nekas nav maināms un es būšu laimīgs tikai tad, kad paies šis, aizies tas – tā ir tāda dzīves atlikšana.
Es vienmēr varu kaut ko tajā visā darīt, un tas ir par to, jā, es nevaru būt dīva baleta klasiskajā izpratnē, bet es varu dejot. Un kāpēc ne?
Inese: Vai ir kaut kas, ko tu varbūt vēl gribi novēlēt lasītājām, īpaši sievietēm 50+?
Kristīne: Manuprāt, gadu skaitlim, lai cik banāli tas izklausās, bet nav tam nozīme tajā brīdī, ja tu dzīvo to patieso dzīvi, kā tu vēlies.
Ja tad, kad tu esi apmierināts ar dzīvi, tas jau ir tikai pluss, kad ir 50, jo prāts sakrājis visu ko. Es, jo vecāka palieku, jo lielāku brīvību es iegūstu no tā, ko citi padomās, jo man vairāk patīk. Jo vairāk uzdrošinos būt es pati, jo vairāk es dzīvoju tā, kā es vēlos.
Es novēlu drosmi būt pašām. Drosmi dzīvot dzīvi maksimāli tuvu tam, kā gribas.
admin
