Sieviete briedumā kā zieds…Mūsu uzmanību piesaista skaisti, tikko plaukuši ziedi un tas ir tikai dabiski, ka šādi ziedi pašā savā plaukumā pievērš uzmanību…bet sieviete pusmūžā ir kā pienene uz stingra, stiegraina kāta, ar saknēm dziļi zemē, viņa vairs neliecas pretī katram saules staram un neatsaucas katrai ūdens lāsei, bet viņa zina, saule ir tur, augšā, un viņa var būt kā virziena rādītājs jaunajiem augiem.
Ar savām saknēm, kas dziļi sazarojas un stingri tura pie zemes, viņa saņem savu īsto spēku, un dalās tajā ar citiem. Viņai nav žēl to pūku, kas aizlido, jo katrā ir ielikta sēkla.
Ingrīda: Pastāstiet, lūdzu, dažos vārdos par sevi, un Stārķa ligzdu!
Dina: Es esmu ginekologs, dzemdību speciālists, četru bērnu mamma, sieva un patiesībā visu savu mūžu esmu veltījusi tam, lai sievietei būtu emocionāli un fiziski labāka dzīve savā ķermenī un savās sajūtās – gan kā sievietei, gan gaidot mazuļus un laižot viņus pasaulē, gan arī pēc tam, sniedzot atbalstu savai ģimenei, sev pašai, saviem līdzcilvēkiem. Tā ir mana dzīves misija, ja tā var teikt, palīdzēt sievietēm saprast, kā pašai labāk justies savā sievišķajā ķermenī, kā labāk izmantot to, ka Dievs mūs ir ielicis sievietes ķermenī, un kā pilnvērtīgi piepildīt visas tās lomas, ko mēs ar caur šo sievišķo būtību varam šai dzīvē piedzīvot.
Ingrīda: Un jūs esat izveidojusi šo Stārķa ligzdu?
Dina: Stārķa ligzda ir uzņēmums jaunajām ģimenēm. Mēs ar vīru esam tā īpašnieki un vadītāji, mums jau pamazām pievienojas mūsu vecākā meita, kā administratīvā vadītāja, arī viņa jau pamazām mācās par ārstu. Šeit kopā strādā ap 20 cilvēkiem, kuriem ir kopīga vīzija – palīdzēt jaunajām ģimenēm sagaidīt mazuļus, palīdzēt viņus uzaudzināt, un palīdzēt tālāk saglabāt šo ģimeni, jo nav noslēpums, ka, ejot cauri mazuļu radīšanas periodam, ģimenei ir daudz izaicinājumu. Līdz ar to tā ir mūsu virzība: kā tētis gaida bērniņu, kādā veidā tētis var iesaistīties mazuļa audzināšanā, kādā veidā mammas var paņemt savu laiku sev, jo bez labas atpūtas un atjaunotiem resursiem viņas nevarēs būt par atbalstu savam bērnam, savai ģimenei. Un tagad mums top jauna nodarbība par to, kā barot ar krūti prombūtnes laikā, respektīvi, normalizējot mammas prombūtni, jo kaut kur viņai jāuzpildās! Šādi mēs strādājam nu jau 21 gadu.
Ingrīda: Jūs strādājat ar jaunajām ģimenēm, bet vai ir pieredze, ka iesaistās arī vecmāmiņas?
Dina: Iesaistās gan jaunieši, piemēram, vakar man bija jauka konsultācija ar 19-20 gadus jaunu pāri, kas tikai gatavojas uzsākt dzimumdzīvi, kas mēģina noskaidrot, kas viņus sagaida, kā savstarpēji saudzīgā veidā nonākt līdz atbalstošām partnerattiecībām. Un ir arī vecmāmiņas! Mums ir arī nodarbība vecvecākiem – tad nāk pāri, vectētiņiem parasti viss vienmēr ir skaidrs un viņiem ir jautri, savukārt vecmāmiņas mēģina norunāt no sevis nost savu sakrājušos, nebūt ne vieglo pieredzi, mēģina saklausīt tos jaunos, viņu vadmotīvus, vēsmas, kas ir medicīniskajā aprūpē, savstarpējā saziņā ar jaunajiem, un atrast to savu veidu, kā viņa savu nobriedušo pieredzi var integrēt ar to jauno, kas ir nācis klāt, kur tas saskan, kur atšķiras, un kāda viņa varēs būt kā vecmāmiņa.
Ingrīda: Kā Jūs uzskatiet, cik daudz ir vēlams, un kad ir par daudz vecvecāku iesaistes mazuļa audzināšanā? Jo, lai cik vēlama ir paaudžu saistība un kopā būšana, tās var būt arī par daudz!
Dina: Atceroties to līdzību ar ziedu, ar ko šodien sāku, tur ir tas mans redzējums.
Pamati. Iedomājies, ka vecmāmiņa ir tā stingrā pienene ar to dziļo sakni un stiegraino kātu. Ja tā kāta nav, jaunie nevar saprast, uz kuru pusi ir saule.
Tām vērtībām, tam stiegrainajam kātam, tam pamatīgumam no saknēm uz augšu ir jābūt līdzās jaunajiem augiem, jaunajām puķēm, kas plaukst, jaunajām sēklām, kas briest. Tas stingrais kāts ir nenovērtējams atbalsts, ko sniedz vecmāmiņas, kad viņas iesaistās mazuļa audzināšanā, bet atbalsts nenozīmē “pārmācīšanu” vai likšanu kādam domāt tā, kā es domāju, darīt, kā man šķiet pareizi… Atbalsts ir līdzās būšana. Tad, kad kāds grib tev pieskarties, viņš tev pieskaras, bet viņš turas pats, iet pats. Un tā ir tā lieta, ko vecmāmiņas iespējams, pašas savā dzīvē ir piedzīvojušas maz vai nemaz, jo tas bija pēckara vai padomju laiks, un atskatoties uz tiem laikiem, piemēram, par izdegšanu, pēcdzemdību depresiju nerunāja. Pirmo reizi par to sāka runāt 1970.gadā. Skaidrs, ka vecmāmiņa nevar saprast, kas tas ir – izdegšana: “man bija autiņi, man nebija veļasmašīnas – par kādu nogurumu tu vispār runā…” Tajā laikā, vai tu biji noguris, vai nebiji, tev bija pāri līķiem, pāri saviem spēkiem jātiek galā, un tas kaut ko maksāja. Tas maksāja “metālu balsī”, tas maksāja sevis izdedzināšanu līdz emocionālai notrulinātībai, “kā mani audzināja, tā es tevi audzināju, ejam un darām, jo jātiek ir laikā tur, kur jātiek…” Tādu izjustu niansētību, kāda būtu nepieciešama, lai jaunajiem sniegtu atbalstu, viņas pašas visbiežāk nav piedzīvojušas. Un tā ir lieta, ko var attīstīt – mēs varam uzklausīt un pieņemt tos mūsu stingros, stiegrainos balstus, kas ir reāli piedzīvojuši izdzīvošanas skolu un bieži smagu likteni. Lai viņas spētu sniegt atbalstu, vispirms ir to jāsaņem.
Ingrīda: Un šobrīd ir aktuāla realitāte, ka lielie bērni ir prom, dzīvo ārpus Latvijas. Kādu dienu kļūstot par vecmāmiņu, man ļoti gribēsies būt pie saviem bērniem un mazbērniem. Varbūt ir iespējams vecmāmiņas atbalsts arī attālināti?
Dina: Varbūt attālināti, bet mēs jau to zinām, ka mums būs tāda vajadzība biežāk turp braukt un viena lieta ir censties sakrāt līdzekļus, lai es to varētu darīt. Lai vai kā, bet materiālais ir visa pamatā, un, ja mēs zinām, ka mūsu bērni ir prom, mums ikmēnešu izdevumos jāiekļauj neliela summa ceļa izdevumiem, kas jāatliek, kad gribēšu doties un satikt savus mazbērnus. Tā došana vienmēr ir uz priekšu – mums nevajag gaidīt, kad bērni lidos pie mums, vedīs mazbērnus pie mums…ja to darīs- lieliski, ļoti saprātīgi bērni – taču tas nav viņu pienākums. Tas ir mūsu bērns un mums ir jāiet pie viņa. Jāzvana, jājautā un varbūt dažreiz jāatvainojas, ja nav laika… Vienmēr jau sāp par bērniem, kas ir atstājuši ģimenes ligzdu, ejot šim vecuma posmam cauri, mēs visi to piedzīvojam. Tātad – jācenšas izdomāt, kā tikt pie viņiem ciemos.
Sarunāt veidus, kā tikties attālināti, Zoom, Whatsapp zvanos. Un, lai tas nebūtu haotiski, bet ieplānojam dienu reizi mēnesī vai reizi nedēļā, tāpat kā mēs plānotu satikšanos, ja viņi būtu ciemos.
Noteikti laba lieta ir mazas dāvaniņas mazbērniem. Mazie pa pastu tās saņem, kādu vēstulīti, apsveikumu vai mazu dāvaniņu- balonu, zīmulīti, skaistu blociņu vai ko citu. Ne tāpēc, ka mamma nevarētu nopirkt, bet – tas ir no vecmāmiņas! Un bērniem tā ir ļoti svarīga lieta – tas ir kontakts ar vecmāmiņu, kaut attālināts.
Savukārt tas, ko mēs varam dot saviem bērniem, ir uzklausīšana. Bez padomu došanas. Bez sava “es zinu labāk”, jo mēs nevaram iekāpt otra kurpēs, zināt, kā viņiem tur iet īstenībā. Mēs varam tikai kaut ko spriest par to daļu, ko viņi mums parāda, un tā ir tikai maza, maza šķautnīte no tās burvīgās personības, kas ir mūsu bērni.
Ko nozīmē atbalsts? Atbalsts – tie ir atvērtie jautājumi. “Ko tu par to domā?” “Un kā tu to redzi?” – tādā veidā mēs varam vairāk iepazīt savus tuviniekus. Viņu dzīves uztvere ir pilnīgi savādāka, un dzīves laikā vēl vairāk mainās. Tā ir burvīga iespēja pabūt kopā ar kādu, ko tu ļoti mīli, un kas tevi ļoti mīl, un tomēr ieraudzīt, cik bagātīga personība viņš ir. Atbalsts ir pastāstīt, ka šajā situācijā tas ir normāli, kā tu jūties. Parādīt- saule ir tur, vērtības ir tur, mēs esam bijuši kādā līdzīgā situācijā, un tas ir normāli, kā tu šobrīd jūties. Normalizēt to, ko tas cilvēks piedzīvo pirmo reizi. Atbalsts nozīmē arī apvaicāties, vai es tev varu kaut kā fiziski palīdzēt, atbalstīt vai noderēt. Dažreiz to var, bet dažreiz nekā nevar. Cilvēks ir izaudzis, pats uz savām kājām nostājies, tiek galā arī materiāli. Atbalsts nozīmē arī sasummēt un atspoguļot – ko es tikko dzirdēju? Dažreiz mēs runājam un paši nedzirdām, ko sakām. Kāds iejūtīgs klausītājs varētu teikt: “vai es pareizi tevi sadzirdēju, ka…”, “vai tiešām ir tā, kā tu saki, ka tas ir tā un tā?” – un tad cilvēks var labot, mainīt savas domas, vai viņš var sadzirdēt, kur kaut kas ir greizi, ka viņš tā īstenībā nemaz nedomā. Tas ir tāds garīgais atbalsts, kā mēs varam palīdzēt koncentrēties – re, saule ir tur! Neiet pa malām, neizšķīst tur, kur es nevaru, man nesanāk… Vai tiešām vienmēr Tev nesanāk? Vai ir reizes, kad tev sanāk?
Ingrīda: Jums vēl nav 50, bet jums ir liela pieredze gan kā ārstam, gan vispār ar sievietēm, arī menopauzes vecumā. Viens jautājums, ko es vēl arī gribēju pieminēt, ir vēlie bērniņi.
Man trešais bērniņš pieteicās 43 gados, es ar to ļoti lepojos, un es arī toreiz publicēju rakstu lapā sievietēm 40+ par šo tēmu, ka tas nav par vēlu un ka tas ir tik forši, un ka tas dzemdēšanas laiks mūsdienās ir arī pabīdījies un ka tas ir normāli. Varbūt, ja šo interviju lasa sievietes 40 plus šo tēmu, jautāšu jūsu domas par šo tēmu!
Dina: Par mazuļiem 40+ vecumā – vēsturisks atskats ir tāds, ka daba ir paredzējusi reprodukciju atbilstoši sievietes veselībai, un, ja kādreiz mēs runājām par to, ka jau 30+ jau ir veca dzemdētāja, tagad runājot par 40+, mēs vairs nerunājam par vecām dzemdētājām, mēs runājam par sievieti reproduktīvā periodā, un, kamēr vien viņa var ieņemt, iznēsāt un dzemdēt bērniņu, viņa ir sieviete reproduktīvajā periodā, un te nevienam nebūtu nekas jāspriež. Tā nav cilvēku daļa, lemt, kad kuram ir jādzemdē bērni un, ja Dievs to bērniņu dod, vienalga, ar mākslīgu apaugļošanos, ar dabisko apaugļošanos, dod viņu iznēsāt, dod viņu piedzemdēt, vienalga, vai ar dzemdībām, ar ķeizargriezienu, tātad šī sieviete ir pietiekami jauna, lai viņa iznēsātu, dzemdētu, lai viņai šis bērniņš būtu.
Protams, ka ap 40 mūsu orgānu sistēmas pamazām sāk nolietoties, jo piemēram, 19. gadsimtā un vēl 20. gadsimta sākumā sievietes vidējais mūža ilgums bija 45 – 50 gadi, kas nozīmē, ka daļa nomira dzemdībās, un daļa nodzīvo līdz 60 un 70, nu bet ja mēs ņemam to vidējo, tad tas ir 50 gadi, kas īstenībā arī sakrīt ar tādu reproduktīvā perioda noslēgumu tīri bioloģiski. Un tiem mums, kas jau dzīvo savu 50+ dzīvi, jāsaprot, ka mēs jau dzīvojam savu “pēcnāves dzīvi”.
Mūsu ķermenis, līdzīgi kā mašīna, pa dzīves ceļiem braucot, nolietojas, kādas detaļas pamazām nolietojas, eļļa jāmaina, tad kāds ritenis jāmaina, kāds amortizators. Tieši tāpat notiek ar mūsu ķermeni – mēs pamazām nolietojamies, gribam to vai negribam. Un tā ir mūsu apzināta izvēle – kvalitatīvi turpināt dzīvi pēc 45 gadiem. Šajā dzīvē ir tādi spēles noteikumi, ka ķermenis nolietojas un ja mēs gribam dzemdēt, ja mēs gribam audzināt bērnus, mazbērnus un labi justies, mums pamazām ir jāspēj aizstāt kādas savas ķermeņa funkcijas vai daļas ar medicīnā aprobētām lietām, piemēram, uztura bagātinātāji, augi, minerālvielas, vitamīni, zāles, hormoni, mākslīgās gūžas… Lai savas dzīves kvalitāti uzturētu uz nākamajiem 50 gadiem, tomēr ir dziļi iekšēji sevī jāpieņem tā realitāte, ka ķermeņa resursi, ko mamma un vecmamma ir iedevusi, uz pirmajiem 45 gadiem, ir kā dāvana, un pēc tam mums ir jāsāk strādāt un pašām sekot līdzi – kāds ir D vitamīns, kāds kalcija līmenis kaulos, vai pietiek dzelzs, vai vairogdziedzeris saņem jodu – tas viss attiecas arī uz sievieti, kas pēc 40-45 gadiem gaida savu bērniņu- viņai viss ir, viņa ir auglīga, viņai būs mazulis, bet, lai viņai būtu visi šie nepieciešamie vitamīni, minerālvielas, lai būtu pietiekoši miegs, veselība, nervu sistēma kārtībā – par to visu ir jādomā. Ja kādreiz tās rezerves bija, no kā paņemt, tad tagad to ir ļoti maz un ik gadu ir jāpapildina.
Ingrīda: Jā, tas ir no bioloģiskā viedokļa. Bet no sievietes viedokļa, es šo laiku, gaidot, dzemdējot un audzinot šo vēlo trešo bērniņu tik ļoti to izbaudīju, un tas tik ļoti atšķiras no laika, kad dzemdē 25+ gados. Kā to izjūti un novērtē savu grūtniecību un bērnu.
Dina: Ja jaunībā mums ir daudz citi mērķi, karjera, mācības, ģimenes veidošana, mājas iekārtošana, tad bērniņš pēc 40 nāk jau zināmā mērā sagatavotā vidē un nobriedušām vecāku personībām, līdz ar to viņa kā jaundzimušā vērtība tiek pavisam noteikti izbaudīta un viss pārējais tiek atlikts tālāk. Un tiešām tie vecāki saka, kā jūs sakāt – tā bija svētlaime vēlais bērniņš. Briedumā ir ļoti grūti naktīs negulēt, ķermenis pēc dzemdībām lēnāk atjaunojas, bet toties mums ir citi resursi, kā sevi atbalstīt: mēs varam paņemt auklīti, varam nopirkt autiņbiksītes, ir finansu līdzekļi, varam dzīvot komfortā – briedumā mums ir citi resursi, ar ko aizstāt to enerģiju, kas ir jaunībā.
Ingrīda: Savas novecošanās pieņemšana. Ne visas sievietes pusmūžā to uztver sāpīgi vai kā izaicinājumu, bet tomēr šī problēma eksistē – pieņemt to, ka tu noveco, ka rodas krunkas, skaistums zūd, enerģija zūd.
Dina: Mēs sākumā runājām par to, ka lai ieraudzītu ziedu pašā plaukumā, tas ir acīmredzami un dabiski – re, cik skaists, kāda krāsa, cik maigas ziedlapiņas- tas pieder jaunībai. Bet, lai ieraudzītu skaistumu briedumā, ir jābūt gudram skatītājam.
Tas ir jautājums par mums pašām, vai mēs savu dzīvi ejot, esam nobriedušas kā personības līdz tam, ka mums aiz šī ārējā skaistuma, ir radies briedums, apziņa, vērtību sistēma, ka mēs esam gudri vērotāji un spējam novērtēt to savā ķermenī, kas patiešām mainās, noveco – ar pateicību. Jo mēs visdrīzāk nebūtu gribējuši nomirt jauni un skaisti. Tātad mēs esam izvēlējušies novecot. Ja mēs šo esam izvēlējušies, tad mēs varam ietekmēt, kāda ir šī krunciņa – vai mīlēta un kopta, pieņemta vai mēģināta mākslīgi taisnot un atgriezties tajā, kas īstenībā nav atgriežams. Kopts skaistums ir skaistāks! Tas attiecas arī uz skaistumu briedumā.
Un labi, ka tas nenotiek vienā dienā! Kādai manai draudzenei, kurai ir 91 gads, es jautāju, kā tu vari pieņemt novecošanos? Uz ko viņa atbildēja – nu forši, ka tas nenotiek tā, ka es vienā dienā pamostos un man tas viss jau ir! Bet tas notiek ļoti palēnām. Un tas, uz ko viņa ļāva man paraudzīties un kam ieteica piegriezt vērību, ka katrai krunciņai, katrai strijai, katrai rētai un mazajai izmaiņai, ir bijusi sava nozīme mūsu dzīves ceļā. Tā nav veidojusies pēkšņi, pati no sevis, bet radusies vai nu no bērniņa gaidīšanas, vai dzemdēšanas, vai no smaidīšanas vai runāšanas un uzlūkot katru savu ķermeņa izmaiņu ar pateicību par to, ko šī ķermeņa izmaiņa mums ir devusi dzīvē. Ir vērts veltīt tam laiku un apdomāt, piemēram, ja mums ir izdeformējušās pēdu locītavas, padomāt, cik augstpapēžu kurpes mēs esam novalkājušas un cik skaistas mēs toreiz bijām jutušās caur to, pateikties pēdas locītavām par to laiku, ko esam varējušas izbaudīt. Un ja mums ir smaida krunciņas un vārnu kājiņas, atcerēties, cik reizes mēs esam savam bērnam, saviem tuviniekiem un mīļajiem varējuši uzsmaidīt un dot savu mīļumu un atbalstu.
Katra mūsu novecošanās pazīme uzlūkojama ar pateicību un mīlestību, jo tā mums ir devusi to dzīvi, kas ir mūsu vienīgā dzīve, un kas arī ir vislielākā vērtība, un citas jau nebūs.
Ingrīda: mūsdienās vēl ir jūtams jaunības kults, bet šur tur jau parādās mūsu paaudzes sieviešu pamanīšana un novērtēšana.
Dina: Tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs arī no mums, nobriedušajām sievietēm, cik ilgi mēs ar tādām kaulainām acīm vai žēlabainām asarām skatīsimies uz zūdošo jaunību, tik ilgi mēs nevarēsim pilnvērtīgi izpaust savu brieduma skaistumu. Mēs nevaram teikt, ka citi mūs nenovērtē, ja mēs pašas sevi pietiekami nenovērtējam. Stiprināt savu pašapziņu visos veidos, parādīt gan savu iekšējo, gan ārējo skaistumu, jo tas tur ir!
Vai mēs varam teikt, ka vecs ozols ir neglīts, jo viņam ir daudz rievu? Tā mēs nevaram teikt, jo tas ir skaists. Arī mūsu krunciņas ir skaistas un mēs varam parādīt viņas, nest tās ar lepnumu, jo mums jau ir iekšējā vērtība un brieduma dzīvesziņa. Es domāju, jo mēs pašapzinīgāk katra pati par sevi nesīsim savu brieduma sajūtu, jo skaidrāk arī sabiedrība spēs mūs ieraudzīt kā vērtīgas un skaistas.
Ingrīda: Vēl ir jautājums, par ko izlasīju foruma Līdere aprakstā: stereotipiem un aizspriedumiem apvīto tēmu par sievietes seksualitāti. Šim jautājumam ir 2 daļas:
- sekss pēc 50 ir un ir foršs,
- sekss pēc 50 ir savādāks.
Arī manos uzskatos un pieredzē seksa dzīve pēc 50 ir kvalitatīvāka, intīmāka un dvēseliskāka, nekā jaunībā, kaut arī kvantitatīvi retāka. Un neskatoties uz dažādiem fiziskiem faktoriem, maksts sausums, enerģijas trūkums, sekss ir svarīgs arī pusmūžā.
Dina: Es sākšu atkal ar kādas savas kolēģes vecmātes viedokli. Es teicu: klau, Tev sekss ir? Un viņa: Nu ja! Es: Pastāsti, kā tad jums tas ir (viņai jau toreiz bija tuvu 70). Viņa atbild: “Nu, tas jau vairs nav tā, kā jaunībā. Mēs tuvināmies. Un tas var aizņemt pat divas nedēļas…ja tu vari iedomāties, nu, līdzīgi, kā bruņurupučiem. Ja kādreiz tas viss bija ātri, kā trusīšiem, tad tagad ir lēnām. Bet tas nenozīmē, ka mazāk.” Jā, ir retāk. Toties katrs kumosiņš ir izgaršots un izbaudīts. Un tas, lai mēs abi nonāktu līdz baudas virsotnei, prasa daudz vairāk niansētības un jutekliskuma. Līdz ar to šī darbošanās baudas mērķa vārdā, gan tīri laika ziņā ir ilgāka, gan darbošanās ziņā niansētāka, bet kvalitāte arī ir dziļāka. Varbūt pat skar dvēseles augstākās vibrācijas.
Mani laikam šis viņas stāsts iedrošināja, šis viņas pienenes stiebrs kurš man kā šo vecumu vēl nepiedzīvojušai rāda, kur ir saule. Tā es redzu savu novecošanos, tur es mēģinu virzīt savu klientu skatu seksualitātes jomā attiecībā uz briedumu. Kā mēs parasti domājam – beidzas mēnešreizes, beidzas auglība, beidzas gribēšana. Jā, ja tai gribēšanai vienīgā komponente ir “berze”, tad tā patiešām var beigties libido trūkuma un maksts sausuma dēļ. Savukārt, man šķiet, ka visseksīgākais vīrieša orgāns ir smadzenes, kas spēj ieraudzīt, kā būt ar savu sievieti pa īstam kopā.
Lai ilgtermiņa attiecībās saglabātos iekāre, ir jābūt cieņai, apbrīnai un visām 5 mīlestības valodām savstarpēji bagātinoši dotām un saņemtām. Apliecinājuma vārdi, ka mēs viens otru apbrīnojam, cienām, ka mēs spējam saredzēt partnera skaistumu arī briedumā. Dāvanas, tās var būt nelielas, piemēram vakariņas vai kāds ziedu pušķis. Svarīgs ir kopīgi pavadīts laiks pastaigājoties, dārzu ravējot un mazbērnu koncertu apmeklējot. Un mīlestības darbi – viens izmazgā otram zeķītes, otrs ielej degvielu mašīnā. Šī ir īstā mīlēšanās prelūdija.
Attiecīgi pie šīm attiecību kvalitātēm mums briedumā ir jāstrādā un jāmēģina atmest jaunības klīrīgumu, ka vīram taču pašam jāzina, kad mums ko gribas vai ka mums kaut kā jānojauš, kad vīram ir iekāre.
Mēs esam nobriedušas personības, mēs varam par to runāt un izrādās, ka katram pārim ir savs ritms, citam reizi nedēļā vai divās, citam reizi 3 dienās, citam reizi mēnesī vai retāk. Un mēs varam droši izrunāt pārī, kā mums abiem būtu ok un mēģināt panākt viens otram pretī šai ritma izjūtā.
Par tīri fiziskām lietām. Libido, nogurums, karstuma viļņi, maksts sausums…Bet arī vīriešiem ir andropauze un arī viņiem briedumā vairs ne tik ātri notiek erekcija un nav tik viegli noskaņoties mīlēšanās procesam. Līdz ar to tai prelūdijai tīri fiziski ir jābūt. Ja mēs vakarā vai nākamajā dienā plānojam mīlēties, tad glāstiem un pieskārieniem jābūt vairāk, biežāk, intīmākiem un intensīvākiem, lai mēs viens otru pareizi uztvertu, ka mēs šobrīd virzāmies intimitātes virzienā.
Tālāk fiziskais dzimumakts. Pieņemu, ka daudzi pāri jau pa gadiem ir noslīpējuši savu virtuozitāti līdz tam, ka pēc noklusējuma zin, ko kuram kurā brīdī vajadzētu darīt, lai abiem būtu labi. Taču noteikti nevajag kaunēties ne no lubrikantiem, ne arī kādiem bioloģiskiem stimulatoriem vīrietim. Varbūt pat vizuāliem stimuliem. Respektīvi, erotiskā apakšveļa un apgaismojums nav zaudējuši savu pievilcību arī brieduma gados un ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm ir vajadzīgs aplūkot sava partnera ķermeņa aprises, lai atmodinātu libido. Mūsdienās tā palīglīdzekļu pielietošana ir plaša, sakot no ūdens bāzes lubrikantiem, eļļas bāzes lubrikantiem, dažāda veida iedarbīgām vielām erekcijas veicināšanai – no tā nevajadzētu kautrēties, bet izrunāt ar savu ginekologu, kas varētu būt palīdzošs un izmēģināt. Jaunībā taču mēs arī daudzreiz variējām, piemēram, izmēģinājām dažādus prezervatīvus ar ūsiņām un rieviņām – tagad mēs arī varam, lai dzimumdzīvei piedotu asumiņu.
Dažreiz sievietes menopauzes laikā sūdzas, ka karstuma viļņi traucē noskaņoties seksam, vai vispār gribēšanas nav un man gribētos tomēr skaļi pateikt, ka hormonu krituma ietekme uz sievieti ir daudz, daudz plašāka, nekā šobrīd ir pieņemts uzskatīt. Piemēram, mēs runājam par karstuma viļņiem, bet nedalāmies, ka, piemēram, ka “frozen shoulders” jeb pleca locītavas stīvumu, sāpes galvas ādas matainajā daļā, drūmas domas un pazeminātu pašvērtējumu var radīt hormonu trūkums. Mēs zinām, ka garastāvokļa svārstības vai nervozitāte varētu būt no hormonālajām izmaiņām. Parasti pirmais, ko mēs vainojam pie sadzīves nebūšanām, ir partneris, jo viņš ir pa rokai. Perimenopauzes laikā mēdz izjukt attiecības, ja mēs nepadomājam, ka partnera vainošana var būt hormonu krituma sekas. Mēs dažreiz domājam, ka mums nav spēka, tāpēc mēs esam nogurušas, bet dažreiz tas ir vairogdziedzera hormonu izsīkums vai virsnieru hormonu izsīkums vai estrogēna trūkums, kas noved pie spēku izsīkuma, un no rīta negribas celties un vakarā neko vairs negribas darīt, nemaz nerunājot par seksu. Un mēs nepieminam locītavu sāpes, ceļu, gūžu locītavās, acu sausumu, nepieminam nagu trauslumu, ādas plaisāšanu papēžos, mēs ļoti daudzas mazas lietas aizmirstam, ka tas saistās ar hormonu trūkumu un sievietes vaino sevi, meklē dermatologu, neirologu, bet faktiski tas ir hormonu trūkums, un ja tā ir – paldies Dievam, mums jau šobrīd ir gan uz ādas pūšamie hormonālie līdzekļi, gan augu valsts hormonālie līdzekļi, gan analoģiski dabiskajiem hormonu krēmi, pat nav jādzer zāles iekšēji. Mēs visu varam mēģināt mainīt, bet tas ir līdzīgi tā kā pusaudžu gados. Hormoni mainās un vienu dienu var būt tā, otru dienu šitā, un tas ir kas jāpaņem kā norma, ka perimenopauzes laikā pie ginekologa vajadzētu aiziet reizi pa reizei un varbūt ne tikai reizi gadā, bet reizi trijos mēnešos, lai atrastu to kombināciju, kas šobrīd uz šo gadu vai pusotru strādā un dod enerģijas pacēlumu, dzīvesprieku, mazina nomāktību. Pēc tam, iespējams, līdzekļi būs jāpamaina. Jo tās ir milzīgas pārmaiņas, kam iet cauri sievietes, gan pusaudžu gados sākot no 10 – 20 gadiem, kad olnīcas sāk strādāt, gan tagad 45 – 55 gados, kad olnīcas beidz darboties. Tie ir kādi 10 gadi, kad notiek nemitīgas pārmaiņas un nevajadzētu tā, ka sieviete aiziet pie ginekologa vienu reizi, tiek izrakstītas zāles, tās īsti nepalīdz un sieviete dzīvo tālāk ar sliktu pašsajūtu.To nevajadzētu pieļaut, jo mēs šobrīd vairs nerunājam par dzīvildzi, bet kvalitatīvu dzīvildzi jeb dzīves kvalitāti ilgi dzīvojot.
Ingrīda: Visi dažādie menopauzes simptomi – kas to nosaka, kam tie parādās un kam ne, vai tas ir pilnīgi individuāli atkarīgs no katras sievietes?
Dina: Nevar teikt, ka būtu kāda korelācija, kādām sievietēm būs noteikti simptomi. Kaut ko nosaka ģenētika, bet ļoti daudz ko nosaka dzīves laikā pieredzētais, cik esam sevi nodzinušas līdz perimenopauzes vecumam, un kuras orgānu sistēmas vairāk cietušas un ļoti daudz ko nosaka mūsu partnerattiecības un dzīvesveids perimenopauzes laikā. Mēs zinām, ka ja pusaudži ēdīs junk food– čipsus utt, viņiem būs pumpas. Ja mēs ēdīsim junk food, mums varbūt nebūs pumpas, mums būs smagāki depresijas iekritieni, smagāki karstuma viļņi, smagāki nervozitātes viļņi.
Uzturs, miegs, fiziskās aktivitātes, pietiekams ūdens daudzums, mazāks kafijas daudzums, par smēķēšanu vispār nerunājot – tas ir tas, uz ko jāskatās un kas patiešām ietekmē simptomu intensitāti. Lai mēs mazliet tā ieskicētu, medicīnā bija pētījumi, ka depresiju un nomāktību perimenopauzē rada hormonu kritums. Jā, tas to rada, bet iedodot sievietei nomierinošus, prettrauksmes līdzekļus, viņai par 60% samazinājās karstuma viļņi. Tātad – cik liela komponente ir psihe šajos karstuma viļņos, stresa faktoriem, dienas režīmam un ritmam, un cik liela nozīme ir tikai hormoniem. Mēs gribam visu novelt uz hormoniem, ka tie nestrādā, bet patiesībā, noņemot emocionālo vai psiholoģisko komponenti, kas ir stress, emocionāla uzvilktība, “visu jāpaspēj, visu jāvar, man jābūt supersievietei, kāda es biju”…ja to mēs paņemam nost un atļaujam mierīgi nosvinēt savu vakaru un iziet pastaigāt, ieiet siltā vannā un tad gulēt – tad karstuma viļņu ir mazāk.
Ingrīda: Un kā Jūs pati jūtaties kā vecmāmiņa?
Dina: Tas ir milzīgs brīnums manā dzīvē. Es vēl tikai esmu pirmā mazbērna vecmāmiņa un līdzīgi, kā ir pirmā bērna mammām, man šķiet, ka es to tā īsti nevaru aptvert. Jo līdzās tam milzīgajam brīnumam ir apziņa, ka tev ir turpinājums, kas nācis caur tevi, bet īsti nav tavs bērns. Un tomēr – viņš ir bijis manī, jo manai meitai manā dzemdē izveidojās olšūniņas, no kurām tagad ir piedzimis šis mazais puika, mans mazbērns. Un tas mani fascinē, ka tāda maza daļiņa no manis staigā pa pasauli, kuru es neesmu dzemdējusi, bet es varu pavadīt ar viņu kopā laiku un viņam ir savs viedoklis. Un man jau ir savs briedums, ka man viņš nav jāpārtaisa, jāpāraudzina vai jāiedod kaut kādas savas vērtības – es varu vienkārši būt līdzās un piedzīvot viņu, kāds viņš ir – tikai mīlot. Un tas ir neaptverami lieliski! Un mazbērns ir dāvana. Ja savs bērns ir mīlestība kopā ar darbu, tad mazbērns ir vienkārši dāvana. Tu vari viņu sabučot un atdot vecākiem audzināšanai.
Ingrīda: Nu man tas viss vēl priekšā.
Dina: Es vēl jūtos jauna un neprasmīga vecmāmiņa, brīžiem vēl tikai meklēju to savu vecmāmiņas vietu un lomu. Bet mazbērns man dod iespēju ar viņu atkal aiziet uz rotaļlaukumu, atkal sēdēt smilšu kastē un skatīties multfilmas. Un man nav sev jātaisnojas, kāpēc – vienkārši legāli te atkal esmu kopā ar savu mazbērniņu. Tas man dod pilnu dzīves spektru kā cilvēkam.
admin
